Cīņa par grāmatām un kultūru Madeleines Martinas romānā ''Noslēpto grāmatu sargātāja''
“Literatūrai piemita spēks. Spēcīgs un nenoliedzams. Grāmatas rosināja brīvas domas un empātiju, vispārēju izpratni un ikviena pieņemšanu.’’/ Madeleine Martina “Noslēpto grāmatu sargātāja”
''Noslēpto grāmatu sargātāja” (The Keeper of Hidden Books) ir amerikāņu rakstnieces Madeleines Martinas vēsturiskais romāns, kas balstīts uz patiesiem notikumiem par pagrīdes bibliotēkām un grāmatu glābšanu nacistu okupētajā Varšavā Otrā pasaules kara laikā. Galvenā varone ir Zofja Novaka, jauna poļu meitene, kurai grāmatas ir patvērums un iedvesmas avots. Kad 1939. gadā Vāciju iebrūk Polijā, viņas dzīve krasi mainās. Nacisti aizliedz un iznīcina daudzas grāmatas un vajā ebrejus. Zofja kopā ar bibliotekāriem un draugiem sāk slepeni glābt šo kultūras mantojumu. Īpaši svarīgas ir viņas attiecības ar labāko draudzeni Janīnu, kura ir ebrejiete un nonāk arvien lielākās briesmās, pieaugot nacistu represijām. Cauri visai grāmatai vijas stāsts par draudzību, lojalitāti un spēju sevi upurēt citu labā.
Diskusija izvērtās ļoti daudzveidīga, un viedokļi par grāmatu bija atšķirīgi. Daļa klubiņa dalībnieku atzina, ka romāns viņus aizkustinājis un licis aizdomāties par grāmatu, zināšanu un kultūras nozīmi cilvēka dzīvē. Īpaša uzmanība tika pievērsta bibliotekāru lomai. Lasītāji uzsvēra, ka romāns atgādina par bibliotekāriem kā zināšanu, kultūras un vēsturiskās atmiņas glabātājiem. Grāmata rosināja novērtēt bibliotēku nozīmi gan pagātnē, gan mūsdienās. Savukārt citiem lasītājiem stāsts nešķita pietiekami saistošs, tika pausts viedoklis, ka sižets vietām attīstās lēni un ne visiem izdevās izveidot emocionālu saikni ar varoņiem.
Tomēr visi piekrita, ka romānā skartās tēmas ir aktuālas arī mūsdienās. Sarunas laikā runājām par informācijas brīvību, kultūras mantojuma saglabāšanu, cenzūru un to, kāpēc dažādos laikos un režīmos tiek aizliegtas vai iznīcinātas grāmatas. Tika vilktas paralēles gan ar mūsdienu informācijas telpu, gan ar citiem vēsturiskajiem romāniem, tostarp Rūtas Šepetis darbu ''Man tevi jānodod'', kurā līdzīgi tiek atklāta indivīda un totalitāras varas attiecību tēma.
Grāmatu iznīcināšana gandrīz nekad nav tikai par pašām grāmatām. Parasti tā ir par ideju, atmiņu un varas kontroli. Lai arī lasītāju vērtējumi atšķīrās, grāmata rosināja pārdomas un dzīvu diskusiju, kas arī ir viens no galvenajiem lasītāju klubiņa mērķiem.
Paldies visiem klubiņa dalībniekiem par domām, sajūtām un klātbūtni!
Uz tikšanos nākamajā lasītāju klubiņa reizē!