Aizsākums bibliotēkas darbībai Pļaviņās meklējams 1920. gada septembrī, kad tiek nodibināta Latvijas Kultūras Veicināšanas biedrības Pļaviņu nodaļa. Latvijas Valsts arhīva izsniegtais dokuments apliecina, ka L, K. V. b. Pļaviņu nodaļas bibliotēka izveidota 1920. gadā. 1935. gadā pilsētas bibliotēka darbojās vienā ēkā ar pilsētas pašvaldību – Daugavas ielā 29, krājumā bija 1000 grāmatas. Bibliotēku pārzināja bibliotekārs Alfreds Šnitke. Šajā laikā paralēli darbojās arī Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības Pļaviņu nodaļas bibliotēka Daugavas ielā 1, kuras krājumā 906 grāmatas. 1937. gadā ar Kultūras fonda domes lēmumu šīs bibliotēkas krājums nodots Pļaviņu pilsētas valdes pārziņā – tātad kļuvis par pilsētas bibliotēkas īpašumu. Pēc Otrā pasaules kara beigām okupācijas vara dibināja bibliotēkas no jauna, 1946. gada 1. jūlijā oficiāli izveidojot Pļaviņu pilsētas bibliotēku. No 1956. gada, kad Pļaviņu pilsētai pievienoja Gostiņus, kur arī darbojas bibliotēka, Pļaviņu pilsētas bibliotēka kļūst par Pļaviņu 1. bibliotēku. 2009. gadā tiek izveidots Pļaviņu novads un Pļaviņu 1. bibliotēka kļūst par Pļaviņu novada domes struktūrvienību, iegūstot jaunu nosaukumu un jaunu organizācijas struktūru – Pļaviņu novada bibliotēka ar filiālēm – visas novada bibliotēkas, izņemot Pļaviņu novada bērnu bibliotēku. Pļaviņu bibliotēkas strādā centralizētā modelī, kur novada bibliotēka veic administratīvās un koordinējošās funkcijas. No 2015. gada februārī Pļaviņu bērnu bibliotēka kļūst par novada bibliotēkas filiāli. 2021. gadā pēc administratīvi teritoriālās reformas mainās nosaukums – Pļaviņu bibliotēka. No 2022. gada 12. septembra Pļaviņu bibliotēka un Pļaviņu bērnu bibliotēkas darbojas Raiņa ielā 45, Pļaviņās. No 2022. gada 17. novembra Pļaviņu bērnu bibliotēka ir pievienota Pļaviņu bibliotēkai un darbojas kā Bērnu apkalpošanas nodaļa.

Manas atmiņas par nostrādātajiem gadiem Pļaviņu bērnu bibliotēkā
(1986 – 2002)

1986. gadā es beidzu Latvijas Kultūras koledžu (toreiz – Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums) kā bibliotēku speciālists. Tie bija padomju laiki un tad, ja negribēji, ka tevi aizsūta uz tāltālu kolhozu strādāt, bija noteikti pašam jāsameklē darba vieta. Tā nu es zvanīju uz Aizkraukles bibliotēku, lai apjautātos vai nav brīva vieta kādā no Aizkraukles rajona bibliotēkām, jo gribēju strādāt tuvāk mājām (manas  vecāku mājas bija Jēkabpils rajonā). Un izrādījās, ka tieši ir atbrīvojusies bibliotekāra vieta Pļaviņu bērnu bibliotēkā. Tā nu es 1986.gada augustā sāku strādāt Pļaviņās kopā ar Guntu Grandāni (toreiz – Gelbi).

Sākot stāstīt par savām darba gaitām, gribu pieminēt arī savu dzīvesvietu Pļaviņās, kuru man kā jaunajam speciālistam ierādīja Pļaviņu izpildkomiteja. Protams, ka cerēt uz dzīvokli labiekārtotajās mājās nebija nekādu izredžu. Man iedeva dzīvoklīti  ar vienu istabu pavecā ķieģeļu mājā, kur tualete bija koridorā (un arī pašausmīgā stāvoklī) un aka - pāri ielai citas mājas pagalmā, kuras iedzīvotāji nebija apmierināti, ka mēs dodamies uz viņu aku pēc ūdens.

Mans darba sākums bija vēl padomju laiks un līdz ar to, protams, arī darbs Pļaviņu bērnu bibliotēkā noritēja līdzīgi kā visās pārējās bibliotēkās padomju laikā - ar obligātajiem pasākumiem Kosmonautikas dienai, Ļeņina dzimšanas dienai, oktobrēnu un pionieru pasākumi u.t.t. Bet nebija jau tik traki, ka nevarējām rīkot arī citus pasākumus, tādus, ko pašas izvēlējāmies – dzejas pasākumus, literāros, iestudējām ludziņas kopā ar bērniem. Bibliotēka toreiz atradās tuvu Pļaviņu autoostai un, tā kā skolā mācījās daudz lauku bērnu, tad pēc stundām mūsu bibliotēka vienmēr bija pilna ar bērniem. Bērni kā jau bērni – gribēja ne tikai lasīt grāmatas, bet arī spēlēties protams. Vēl tagad atceros no tiek laikiem vienu puiku – mūsu “lielo draugu”, kuru jau ieraugot pa logu, ka viņš nāk uz bibliotēku, mēs abas ar Guntu smagi nopūtāmies. Viņš bija tik liels blēņdaris un vienmēr sataisīja tādu jezgu bibliotēkā, ka mēs teicām, ka viņa dēļ mums mati nosirmos. Ar diviem mūsu “bērniem” sadraudzējos vairāk. Arī tagad vēljoprojām esam draugi. Nu jau viņi ir pieauguši un pašiem ir bērni.

Gunta Grandāne ar Gundegu un Gaidi (1995. vai 1996. gadā) pie Pļaviņu bērnu bibliotēkas ēkas Raiņa ielā

Kad Latvija ieguva neatkarību, tad protams, līdz ar to mainījās arī bibliotēku darbs. Arī bibliotēkām neatkarības sākuma gadi bija grūti – trūka naudas grāmatām, grūti bija sagādāt malku bibliotēkai. Pašas dabūjām piemaksāt gan par malkas skaldīšanu, gan pašas krāvām malku šķūnītī. Bibliotēku bija arī grūti piekurināt. It sevišķi pirmdienās bija ļoti auksts bibliotēkā, staigājām ar mēteļiem mugurā. Un tad sākās tehnoloģiju laiks. Pirmo datoru bibliotēkai uzdāvināja Pļaviņu policija. Tas bija tik vecs, ka varēja spēlēt tikai spēles. Bet bērni jau bija sajūsmā protams par to, jo tad jau  mājās datora nebija nevienam. Ar katru gadu kļuva labāk – varējām nopirkt vairāk grāmatu un arī dažādu lietu pašai bibliotēkai. Varējām uzaicinājāt interesantus cilvēkus, notika dažādas tikšanās. Neatkarības sākuma gados tika veidoti sertifikātu iepirkšanas punkti un viens no šādiem punktiem tika izveidots arī mūsu bibliotēkā. Atmiņā ir palicis fakts, ka tad es ieraudzīju pirmo mobilo telefonu. Tādi jau bija uzpircējiem.

Beigās gribu vēl pateikt to, ka, ja jāsalīdzina toreizējie padomju gadi un tagadējie, tad jāsaka tā, ka katram laikam ir savas “nodevas”. Esmu arī šinīs laikos nostrādājusi 6 gadus bibliotēkā un tāpēc varu teikt, ka arī tagad diemžēl bibliotēkām ir jāpilda savi “brīvprātīgi obligātie” pasākumi (bet tādi jau ir visās iestādēs). Bet viens ieguvums gan ir, un tās ir protams tehnoloģijas. Ir daudz, daudz ērtāk strādāt. Tikai žēl, ka cilvēki arvien mazāk lasa grāmatas.

Vita Silvestrova (Barkoviča)