Patiess stāsts bez labajām beigām. K. Ilziņas īsromāns "Soļu skaitīšana"
“Kāpēc mīlēt suni ir vieglāk, nekā mīlēt cilvēku?” Šo mokošo jautājumu sev uzdod Kristīnes Ilziņas īsromāna ‘Soļu skaitīšana” (Zvaigzne ABC, 2025) galvenais varonis Gvido, agrīnā bērnībā audžuģimenē adoptēts un uzaudzis jauns cilvēks. Laimīgā stāsta ar labajām beigām nav, bet ir skarbs, patiess un vēstījums par cilvēku no maza zēna "namiņa" vadītājas kabinetā, kuru nejauši tur ierauga jauna sieviete, pieņemot emocijās balstītu lēmumu, zēnu adoptēt., līdz jaunam cilvēkam, kurš mokās ar iekšēju sasalumu. Nespēja mīlēt ne sevi, ne apkārtējos, nespēja emocionāli pieķerties, arī pašiem tuvākajiem nē.. Bērnības traumas nāk līdzi, no tām grūti ir atsvabināties un apkārtējā dzīve tās uzplēš arvien no jauna, neskatoties uz dāsni dāvāto mīlestību ģimenē.. Vērojama zināma iepriekš nolemtība, jo sabiedrība, uzzinot par zēna izcelsmi, jau sākotnēji viņā saskata sliktā avotu. “Tie bērni ir brāķis, saprotiet, brāķis!”- šo atziņu un attieksmi pauž sociālie darbinieki, kuri strādā ar ģimeni. Arī Gvido nespēj noticēt, ka viņa – bezvērtīgā, pamestā audzināšanu, kāda sieviete ir pieņēmuši kā svarīgāko dzīvē. Audžumāte Īrisa pilnībā centrējas uz laimīgas bērnības pasaules radīšanu, atsakoties no būtiskām lietām.
Īsos, lakoniskos teikumos, soli pa solītim, rakstniece paralēli savērp stāstu no Gvido un audžumātes Īrisas skatupunkta. Savstarpēja uzticēšanās un pieņemšana tā arī neatnāk, jo zēns nenotic, ka vienīgais adopcijas mērķis ir dāvāt mīlestību, audzinot viņu par pilnvērtīgu, laimīgu cilvēku. Tādu, kurš iederētos sabiedrībā un neatkārtotu savu bioloģisko vecāku dzīves scenārijus; laimīgu cilvēku. Agrīnā vecumā iegūtās rētas ir pamatīgi cirstas, tās nekur neizzūd un Gvido aiziet savā patstāvīgajā dzīvē ar nemīlestību un neatbildētu jautājumu: “Kāpēc viņa mani pieņēma?”. Īrisai paliek tukšuma sajūta par Gvido audzināšanai veltītajiem gadiem un doma, ka piecdesmit gados jāsāk viss no jauna. Gadījums, kad ar mīlestību vien ir bijis par maz.
Lasītājas atzina, ka reālistiskais stāsts par mātes un dēla attiecībām pilnībā paņem savā varā no pirmās līdz pēdējai lappusei, beigās gan atstājot bēdīgu noskaņu un pārdomas par to, ka labais ne vienmēr uzvar. .Starp lasītājiem bija tādi, kuriem stāsts sabalsojās ar personīgo pieredzi un atziņa, ka darbs ir absolūti precīzs un pārliecinošs visās detaļās – kā no dzīves norakstīts. Ilze mudināja aizdomāties par to, kāda būtu Gvido dzīve, ja viņš netiktu adoptēts – bioloģisko vecāku dzīves scenāriju neizbēgama atkārtošana.
Iesakām šo grāmatu arī citiem lasītājiem, lai arī tā zināmā mērā atņem cerību ar savu patiesumu. Vai stāstam varēja būt labās beigas? Laikam jau nē, ja lūkojamies pēc patiesa stāsta.