Projekta “Radīt stāstu” pasākumi pulcējuši vairāk nekā simts dalībnieku
Pļaviņu bibliotēkā noslēdzies ar VKKF atbalstu īstenotais projekts “Radīt stāstu”. Tā ietvaros organizētajos pasākumos kopumā piedalījās vairāk nekā simts dalībnieku. Skolēniem droši vien visvairāk palikušas prātā tikšanās ar rakstnieci Luīzi Pastori kopā darbojoties interesantās nodarbībās, komiksu darbnīcās, kas ļāva iepazīt Latvijas Kultūras kanona vērtības. Citus varbūt vairāk saistīja vēsturnieka, novadpētnieka Andra Rūtiņa stāstījums, kas ļāva labāk izzināt novadpētniecības darbu un Pļaviņu vēsturi. Aktīvākajiem projekta dalībniekiem un bibliotēkas apmeklētājiem bija iespēja doties ekskursijā uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, savām acīm redzēt Dainu skapi, Tautas grāmatu plauktu, Lielo ziedotāju sienu, baudīt Rīgas panorāmas skatu no Bērnu literatūras centra logiem u.c. interesantas nianses, par kurām padomāts LNB celšanas un iekārtošanas procesā. Skolēni izmantoja iespēju ne tikai ielūkoties vairākās izstādēs, bet arī izbaudīt un sajust izstādi “Grāmata Latvijā” teju ar visām maņām muzejpedagoģes Anitas Smelteres vadībā.
Projekta “Radīt stāstu” īstenošanas laikā gūtā pieredze ļaus uzlabot pasākumu kvalitāti, daudzveidību atbilstoši mērķauditorijas grupu interesēm un vajadzībām. Lai arī cilvēki nereti uzskata, ka to dzīvē, mazpilsētā nav noticis nekas tik ievērības cienīgs, lai to būtu vērts dokumentēt un nodot nākamajām paaudzēm, bibliotēka joprojām aicina dalīties ar fotogrāfijām, atmiņām, stāstiem, lai kopā veidotu vērtīgu materiālu krājumu par mūsu pilsētas vēsturi.
Publikāciju sagatavoja: Elīna Saliņa, Pļaviņu bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītāja
Lasītāju klubiņš jūnijā
Ar līgo dziesmām, zāļu vainagiem un nebeidzamo lietus klātbūtni aizvadīta gada garākā diena un īsākā nakts – vasaras saulgrieži.
“Šis mehānisms nav nevainojams, tam gadās pārlēcieni un laika nobīdes, tomēr tas nekad neapstājas pavisam un vienmēr noved pie jauna cikla sākšanās, ko saucam dažādos vārdos: diena, gadalaiks, gads, mūžs”. Tas ir citāts no Mika Klojēra romāna “Stārks” (Dienas Grāmata, 2024) par kuru Pļaviņu bibliotēkas Lasītāju klubiņa dalībnieki, tiekoties pēcsvētku gaisotnē, veidoja sarunu. Saruna raisīja pārdomas par autora vēlmi nelielā darbā atspoguļot vācbaltiešu dzīvi, viņu vēsturisko klātbūtni Latvijā, īpaši nepieskaroties latviešu sadzīvei. Dalībnieki savu redzējumu pamatoja ar citātiem no grāmatas, kas apliecināja ieinteresētību par lasīto. Klubiņa dalībniece, rakstniece Daina Grūbe lasīja savu dzejoli, kurš rakstīts 2002. gadā, bet veiksmīgi sasaucas ar romānu:
“Pa manas dzimtenes tīrumiem bradā stārķi.
Pa manas dzimtenes tīrumiem aizvien vēl bradā stārķi.
Tu esi atnācēja no tās zemes, kur stārķi vairs tikai atmiņu tīrumos bradā.
Tu skaties un brīnies, jo tavā zemē ir nokultivēts it viss – arī purvi un vardes.
Bet manā dzimtenē tīrumos stārķi bradā.
Un tiem tāpat kā pirms simtiem un tūkstošiem gadu melnuma spārnu
galos pavisam maz.
Es paskatos platākām acīm un arī brīnos.
Un lepojos ļoti- manai dzimtenei vēl aizvien balti spārni.”
Britu-latviešu rakstnieks, žurnālists Miks Koljērs kopš 2007. gada dzīvo Latvijā, viņu interesē Latvijas cilvēki, daba, vēsture. Iesakām izlasīt!
Publikāciju sagatavoja: Iveta Gureviča, Pļaviņu bibliotēkas Pieaugušo apkalpošanas nodaļas vadītāja
Bibliotēkā noslēgušās prāta spēles
14. jūnijā ar draudzīgā gaisotnē aizvadītām spēlēm noslēgušās piecu posmu šaha un dambretes sacensības bibliotēkā. Sešas reizes pusgada garumā ikvienam, neskatoties uz vecumu, bija iespēja nākt un spēlēt dambreti un šahu, lai rādītu un trenētu savas prasmes un stratēģisko domāšanu, bez kuras grūti šajās galda spēlēs uzveikt pretinieku. Šahs un dambrete sestdienās reizi mēnesī pulcēja dažāda vecuma spēlētājus un apliecināja, ka prāta spēles joprojām aizrauj un vieno. Spēlēt gribētāju dzīvesvietu ģeogrāfija bija ne tikai Pļaviņas un tuvīnā lauku apkārtne, bet arī Skrīveri, Madona un Jēkabpils. Pēdējā spēļu sestdienā piedalījās pavisam tāla viešņa no Vjetnamas – Vyen Le, kura Latvijā ciemojas pie draugiem.
Sākotnējā ideja bija, ka tiks spēlēta dambrete, paturot dzīvu tradīciju dambretei bibliotēkā, ko aizsāka spēles popularizētājs Herberts Millers, taču pēc spēlētāju pieprasījuma tika spēlēts arī šahs. Pavisam dambreti spēlēja astoņi dalībnieki, savukārt šaha spēle izrādījās populārāka, jo kopumā piedalījās 18 spēlētgribētāji, tajā skaitā 6 jaunieši.
Noslēdzošais 5. spēļu posms pulcēja 8 dalībniekus, lai arī aiz loga aicināt aicināja saulainā vasaras diena. Kopvērtējumā dambretē tika sumināti Guntis Purviņš, Mārīte Dauškāne (1. vieta), Andrejs Reiznieks un Teika Millere (2. vieta); Vyen Le (3. vieta).
Kopvērtējumā šahā starp labākajiem bija Jānis Auzāns, Viktorija Kurpniece, Laima Patrīcija Nagle, Atis Ivanovs (1.vieta), Teika Millere, Andrejs Reiznieks, Milana Dauškāne un Arturs Jefimovs (2. vieta); Roberts Jansons, Grigorijs Bērziņš un Vyen Le.
Paldies spēļu tiesnesei un iniciatorei Anitai Seikovskai, kura vadīja turnīrus un apkopoja rezultātus! Bez Anitas līdzdalības tas nebūtu bijis iespējams! Paldies arī Arturam Rudzītim, sporta dzīves organizatoram Pļaviņās, par sarūpētajām balvām spēļu dalībniekiem!
Fotogrāfijas skatīt Pļaviņu bibliotēka - Galerija: Bibliotēkā finišējušas prāta spēles
Ziņu sagatavoja: Ineta Grandāne, Pļaviņu bibliotēka
Uzsākam Raiņa ielas namu noslēpumu šķetināšanu
Pļaviņu bibliotēka aicina dalīties ar stāstiem, atmiņām, fotogrāfijām par Raiņa ielas vēsturi, lai kopā veidotu liecības, ko nodot nākamajām paaudzēm.
Publikāciju sagatavoja: Zane Steprāne, Pļaviņu bibliotēkas bibliotekāre
Bērnu darbi projekta "Radīt stāstu" ietvaros
Pļaviņu bibliotēkā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda palīdzību tika īstenots projekts "Radīt stāstu", kura ietvaros notika ne tikai sākumskolas klašu tikšanās ar rakstnieci Luīzi Pastori un vēsturnieku, novadpētnieku Andri Rūtiņu, bet arī aicinājām skolēnus, uzrunājām to vecākus un citus Pļaviņu iedzīvotājus iesaistīties mūsu pilsētas Raiņa ielas stāstu apzināšanā.
Vairāk skatīt: Skolēnu darbi
Ziņu sagatavoja: Elīna Saliņa, Pļaviņu bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītāja
Skaistākais mākslas darbs būt sev pašam
Vasarīgās noskaņās 3. jūnijā pēcpusdienā Pļaviņu bibliotēkā tika atklāta Jolantas Sirmās darbu izstāde. Apskatāmie darbi tapuši pēdējā gada laikā un šis notikums ir jaunās mākslinieces atskata punkts uz iecerēto un padarīto, kā arī nes līdzi iezīmes par tuvākā laika iecerēm. Līdztekus gleznojumiem, apskatāmi sienas dekori, ar Jolantas grafiskajiem zīmējumiem apdrukātie dažādu formu un lielumu dekoratīvie porcelāna šķīvji, dažādu izmēru krūzes; punktošanas tehnikā rotāti akmeņi. Izstāžu telpu rotāja Jolantas veidotās ziedu kompozīcijas, radot gaišu, priecīgu noskaņu un ienesot dabas tuvumu.
Šoreiz Jolantai bija gribējies parādīt izstādes skatītājiem arī savu diplomdarbu, beidzot Pļaviņu Mākslas skolu – vecmāmiņas portretu, arī mālā darinātās medaļas, tāpat tapušas skolas laikā. Pļaviņu skolas gadus atcerējās Jolantas skolotājas – Iveta Ušacka, Iveta Krastiņa, katra savā rakursā – gan kā mākslas skolas audzēkni, gan kā skolnieci no audzināmās klases.
Izstādes atklāšanā jauno mākslinieci sveica tuvinieki, radi, draugi un paziņas, dāvinot ziedus un izsakot vēlējumus turpmākajām radošajām gaitām.
Arī mēs, bibliotēkas kolektīvs, novēlam Jolantai atbalstu, kas tik ļoti nepieciešams gan mākslinieces, gan uzņēmējas gaitās np savējiem – savas pilsētas, novada, saviem cilvēkiem un ģimenes! Turpināt augt, radīt un iedvesmot ar savu personību un darbiem! Kā atzīst māksliniece – “Skaistākais mākslas darbs būt sev pašam!
Ziņu sagatavoja: Ineta Grandāne, Pļaviņu bibliotēkas vadītāja
Mācīties nekad nav par vēlu!
Bezmaksas digitālo prasmju mācības Aizkraukles novadā turpinās! Skolēni meklē Eiropas vērtības bibliotēkā
22. maijā Pļaviņās norisinājās izglītojoša un aizraujoša aktivitāte 5. - 12.. klašu skolēniem – čekpoints “Eiropas Savienības vērtības Pļaviņās”. Izzinošo un aktīvo piedzīvojumu jauniešiem organizēja Pļaviņu vidusskola.
Pasākuma mērķis bija stiprināt skolēnu izpratni par Eiropas Savienības pamatvērtībām, veicināt sadarbību un iepazīt tuvāko apkārtni no cita skatupunkta.
Viens no pieturas punktiem bija Pļaviņu bibliotēka, kur skolēniem bija jāpilda divi uzdevumi. Pirmajā, kas saucās “Zini vai mini!”, viņi pārbaudīja savas zināšanas par pašu bibliotēku, atbildot uz pieciem testa jautājumiem. Šis uzdevums ne tikai lika ielūkoties bibliotēkas vēsturē un darbībā, bet arī rosināja skolēnus aizdomāties par tās nozīmi vietējā sabiedrībā.
Savukārt otrajā uzdevumā “Atpazīsti mani!” skolēniem bija iespēja pārbaudīt savas zināšanas par novadniekiem – Pļaviņu un tās apkārtnes ievērojamām personībām. Uzdevums apvienoja izziņu ar azartu, aicinot atpazīt personības un viņu nodarbošanos par vietējiem kultūras, sporta un sabiedrības darbiniekiem, izmantojot bibliotēkas Lasītavā pieejamos novadpētniecības materiālus.
Aktivitāte Pļaviņu bibliotēkā noritēja pozitīvā un rosīgā atmosfērā, sniedzot skolēniem gan jaunas zināšanas, gan iespēju interesanti pavadīt brīvo laiku, vienlaikus veicinot interesi par novadpētniecību un vietējās kultūrvēstures izzināšanu.
Paldies vidusskolai par sadarbību un bibliotēkas popularizēšanu!
Notikums fotogrāfijās: Čekpoints "Eiropas Savienības vērtības" piestāj bibliotēkā
Ziņu sagatavoja: Ramona Kristvalde, vecākā bibliotekāre
Novadnieku literāro darbu klāstu papildinājis jauns dzejoļu krājums
16. maijā Pļaviņu Kultūras centrā notika atvēršanas svētki Pāvila Kamolas jaunajam dzejoļu krājumam “Vīna pagrabā”. Autors ir Pļaviņu un Kokneses Romas katoļu draudzes priesteris, kalpojošs Latvijā no 2011. gada. Pazīstams ne tikai kā garīdznieks, bet arī kā reliģiskās dzejas autors un mūziķis. Kalpojis dažādās Latvijas katoļu draudzēs kā misionārs.
Priestera kalpošanas gaitu ģeogrāfija atspoguļojas arī dzejoļu pierakstos, kuri datēti ar konkrētu datuma un laika norādi, apliecinot, ka mūsu priekšā ir priestera rakstīta liriska dienasgrāmata ar pārdomām, emocijām un atziņām. Tiesa, teksti nav pilnībā hronoloģiski kārtoti, tomēr vairumā gadījumu 2018. gada nogalē Madonā uzrakstītos dzejoļus atradīsim krājuma sākumdaļā, bet pēdējās grāmatas lappusēs - 2024. gada pavasarī rakstītais. Laika nogrieznis septiņu gadu garumā, kad priesteris kalpoja dažādās Vidzemes katoļu draudzēs Madonā un Ērgļos; arī Gulbenes puses katoļu draudzēs. Ja lasām vērīgi, tad pamanīsim, ka nozīmīgas vietas viņa garīgajām atklāsmēm, caurvītām ar emocijām un pārdomām, ir Madonas baznīcas Adorācijas kapela, Aglonas baznīca. Tikpat nozīmīgs priestera dzīvē ir bijis arī 2022. gadā Polijā karmelītu klosterī Dževinas ciemā (netālu no Gdaņskas) aizvadītais periods, ko apliecina uzrakstītie dzejas teksti.
Tematiski krājumā apkopotie dzejoļi turpina pirms sešiem gadiem iznākušajā pirmajā dzejoļu krājumā “Spogulis akā” (2018) aizsāktās tēmas un lasītājam nebūs grūti atpazīt priestera Pāvila Kamolas dzejas rokrakstu, kur nepārprotami saklausāma dziļi reliģijā esošas personības – garīdznieka un arī cilvēka – joprojām meklējoša atbildes uz dzīves būtiskajiem jautājumiem, staigātais atklāsmju ceļš. Joprojām arī klātesoši Antuāna de Sent-Ekzeperī filozofiskās pasakas “Mazais princis” metaforiskie tēli un simbolu valoda.
Gatavojoties jaunās grāmatas atvēršanas svētkiem, ar aktīvu priestera Pāvila dalību tika atlasīti dzejoļi lasījumam no jauniznākušā krājuma, izvēloties parādīt šo cilvēka dvēseles garīgo meklējumu ceļu līdz īpašajam absolūtās harmonijas stāvoklim, kad esam vienoti ar Dievu un cilvēkiem, kļūstot par “mīlestības piemeklētajiem”. Zīmīgi, ka jauno grāmatu ievada moto no Zālamana Augstās dziesmas: “Viņš ved mani vīna pagrabā, un viņa mīlestība ir viņa karogs pār mani”.
Grāmatas atvēršanas svētkos bija pulcējušies katoļu draudžu pārstāvji, šķiet, no visām draudzēm, kur priesteris savulaik kalpojis. Protams, viskuplāk pārstāvēta bija Pļaviņu katoļu draudze, sakot priesterim pateicības vārdus un novēlējumus. Pasākumu apmeklēja arī Leons Līdums, Aizkraukles novada pašvaldības vadītājs un Anta Teivāne, Aizkraukles novada pašvaldības Kultūras pārvaldes vadītāja. Grāmatas atvēršanas svētki iekrāsoja piektdienas vakaru gaišumā un sirsnībā, kas staroja gan no lasītās dzejas, gan priestera muzicēšanas un dziesmām.
Nav noslēpums, ka priesteris Pāvils joprojām turpina rakstīt savu lirisko dienasgrāmatu, publicējot dzejoļus personīgi uzturētajā vietnē "Kāpt kalnā, augt svētumā", ar mērķi dalīties ar to, kas sirdij dārgs.
Pļaviņu bibliotēka no jaunās grāmatas autora dāvinājumā saņēma divus jaunā dzejoļu krājuma eksemplārus, kas papildina ar Pļaviņu pusi biogrāfiski saistīto literātu darbu izdevumu plauktu. Grāmatas ir jau pieejamas bibliotēkas abonementā.
Paldies priesterim Pāvilam Kamolam par tikšanos ar viņa rakstīto dzeju! Atliek vien novēlēt, lai dzejoļi atrod jaunus lasītājus ar atvērtām un atsaucīgām sirdīm!
Pāvila Kamolas dzejoļu krājuma "Vīna pagrabā" atvēršanas svētki fotogrāfijās: Tikšanās ar dzeju
Ziņu sagatavoja: Ineta Grandāne, Pļaviņu bibliotēkas vadītāja
Bibliotēka - vieta galda spēlēm
No šī gada janvāra bibliotēkā atsākās dambretes turnīri, godinot dambretes spēles entuziastu Herbertu Milleru, nerimstošu dambretes spēles popularizētāju Pļaviņās. No marta mēneša dambretes spēlētājiem pievienojās šahisti, ņemot vērā izteiktās apmeklētāju vēlmes.
Šahs un dambrete – spēles ar senu vēsturi, kam nepastāv ne spēlētāja fiziskie ierobežojumi, ne arī vecums. Par šīm spēlēm var teikt, ka tās ir spēles bez robežām, jo pārvar valodu, kultūras un ģeogrāfiskās barjeras; spēlēt var cilvēki dažādās dzīves situācijās, it īpaši laikā, kad pateicoties internetam, ir iespēja piedalīties tiešsaistes turnīros.
17. maijā bibliotēkā norisinājās šaha un dambretes turnīru 4. posms ar 13 dalībniekiem, kurā dominēja šaha spēlētāji. Turnīri ir ieguvuši atpazīstamību, jo bija dalībnieki, kuri mēroja ceļu no Jēkabpils un Madonas novada. Turnīru tiesnese un vadītāja Anita Seikovska atzīst, ka vairāk dalībnieku būtu gribējies redzēt no skolēnu vidus – šajā reizē tie bija tikai divi dalībnieki – Patrīcija Laima Nagle un Atis Ivanovs. Kā liecina pētījumi, tad gan šahs, gan dambrete attīsta loģisko domāšanu, trenē uzmanību un atmiņu.
Kā tad spēlētājiem veicās spēļu 4. posmā? Dambretē rezultatīvākie spēlētāji bija Viesturs Bigačs (1.v.), Armands Lazda (2.v.) un Guntis Purviņš (3. v.). Starp šaha spēlētājiem labākie bija Jānis Naglis (1. v.), Jānis Auzāns (2. v.), Andrejs Reiznieks (3. v.).
14. jūnijā plkst. 10 notiks noslēdzošais 5. spēļu posms. Gaidīsim visus dambretes un šaha draugus, priecāsimies par katru, kurš nolems piebiedroties spēlētājiem! Īpaši gaidīsim bērnus un jauniešus!
17. maija spēles fotogrāfijās: Šaha karalis un dambretes dāma bibliotēkā
Ziņu sagatavoja: Ineta Grandāne, Pļaviņu bibliotēkas vadītāja
"Lasīšanas stafete" vilina ar vērtīgām balvām
Konkursa uzvarētājus sagaida naudas balvas, kino biļetes no "Forum Cinemas", gardumi no "Skrīveru saldumiem" un pārsteiguma balvas no sabiedrības iesaistes kustības "Restarts lasīšanai".
Aicinām mūsu lasītājus jautāt konkursa sarakstā iekļautās grāmatas Bērnu apkalpošanas nodaļā kā arī iepazīties ar noteikumiem un grāmatu sarakstu virtuālajā izstādē šeit!
Konkursa noteikumi, grāmatu saraksts un reģistrācija pieejama vienuviet - www.stafete.lv
Publikāciju sagatavoja: Zane Steprāne, Pļaviņu bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas bibliotekāre
Audzē pats! Vienkārši, zaļi un veselīgi
12 pieaugušo izglītības dienas Aizkraukles novadā. Nodarbība Pļaviņu bibliotēkā "Mana zaļā virtuve. Mikrozaļumu audzēšana mājas apstākļos"
9. maijā Pļaviņu bibliotēkā pieaugušo izglītības dienu ietvaros notika praktiska nodarbība mikrozaļumu audzēšanā mājas apstākļos. Nodarbību vadīja lauku sētas "Atpūtas" saimniece Katrīna Jaunslaviete-Kipure, aktīva lauku uzņēmēja un četru bērnu mamma. Viņa kopā ar ģimeni dzīvo Jēkabpils novada Variešu pagastā, kur atjauno lauku sētu un attīsta mazo uzņēmējdarbību, tostarp nodarbojoties ar mājražošanu – gatavo pastu, audzē mikrozaļumus un dārzeņus. Par viņas ģimenes dzīvesveidu un saimniecību Aiviekstes upes krastā savulaik tika stāstīts LTV dokumentālo raidījumu ciklā “Zemes stāsti”( https://ej.uz/pce2), atklājot viņas ceļu no pilsētas dzīves līdz izvēlei dzīvot lauku zemnieku sētā. Ir apbrīnojami, ka līdztekus visam minētajam, Katrīna ir pazīstama kā sportiste ar augstiem sasniegumiem: viena no Latvijas vadošajām kalnu riteņbraucējām, īpaši izceļoties MTB (mountain bike) disciplīnās. Viņa pārstāv komandu “ZZK/AP Print” un ir vairākkārtēja Latvijas čempione gan MTB krosā, gan MTB maratonā. Piemēram, 2024. gadā viņa izcīnīja savu trešo Latvijas čempiones titulu pēdējo piecu gadu laikā, uzvarot gan MTB krosā, gan maratonā, neskatoties uz to, ka 2021. un 2023. gada čempionātus bija izlaidusi . Riteņbraukšana ir Katrīnas vaļasprieks un relaksācija, kam viņa atrod laiku, neskatoties uz aizņemtību.
Nodarbības laikā Katrīna iepazīstināja interesentus ar mikrozaļumu audzēšanas pamatprincipiem mājas apstākļos, atklājot, ka ar to var nodarboties ikviens, kam rūp ikdienā lietot uzturā maksimāli veselīgu pārtiku, pie kuras būtu pieskaitāmi arī pašu izaudzēti mikrozaļumi. Uzzinājām, kur un kādas dārzeņu sēklas var iegādāties šim nolūkam, kā tās sagatavot un pareizi iesēt; kādi augsnes substrāti un trauki ir izmantojami; kāds vēlamais mikroklimats un apstākļi ir jānodrošina, lai nobeigumā varētu sekmīgi ievākt zaļumu ražu. Protams, ikvienu interesēja arī receptes, kā izaudzētos zaļumus veiksmīgāk un iespējami dažādāk izmantot viegli pagatavojamās, veselīgās maltītēs.
Katrīnai līdzi bija dažādu veidu mikrozaļumi, kurus varēja degustēt: iegūti no zirņiem, redīsiem, rukolas, sinepēm, brokoļiem - liela daudzveidība, kas ļāva pārliecināties, cik dažādas un patīkamas ir garšas, kas, protams, atgādina pieauguša dārzeņa garšu, taču ir spēcīgākas, aromātiskākas un arī uzturvielām bagātāks produkts, nekā ierastie dārzeņi.
Katrs dalībnieks saņēma arī rakstisku instrukciju, kā izaudzēt zaļumus uz palodzes, sākot ar sēklu izvēli, mērcēšanu, vietas sagatavošanu, sēšanu; augšanas apstākļu nodrošināšanu un ražas novākšanu. Tāpat bija iespēja iegūt savā īpašumā sēkliņas - komplektu pašaudzētu zaļumu iegūšanai. Dalībniekiem bija daudz arī jautājumu gan par nodarbības tēmu, gan par to, kā Katrīnas ģimene redz savu vietu zemnieku sētā, kādi ir nākotnes plāni un ieceres.
Paldies Katrīnai Jaunslavietei-Kipurei par interesanto, iedvesmojošo nodarbību!
Nodarbības norise fotogrāfijās: Pļaviņu bibliotēka - Galerija
Nodarbības tiek īstenotas Eiropas Savienības Erasmus+ programmas projekta “Nacionālie koordinatori dalības pieaugušo izglītībā veicināšanai Latvijā” Nr. 101144108-NCLV2024-2025-ERASMUS-EDU-2023-AL-AGENDA-IBA ietvaros.
Ziņu sagatavoja: Ineta Grandāne, Pļaviņu bibliotēkas vadītāja
Porcelāns bibliotēkā. Aināra Zariņa kolekcija
3. maijā Pļaviņu bibliotēkā tika atklāta izstāde “Tējkannu parāde. Porcelāns dzīvē un grāmatās”, kas piedāvā apskatīt vairāk kā sešdesmit tējkannas un kafijas kannas no Aināra Zariņa (Pļaviņas) savāktās porcelāna kolekcijas. Kolekcijā pārstāvēti dažādi laika periodi un dažādi porcelāna trauku ražotāji gan no Latvijas, gan citām Eiropas valstīm. Protams, plaši pārstāvēti Rīgas porcelāna rūpnīcā radītie trauki. Porcelāna trauku izstādi papildina literatūras izstāde “Porcelāns – dižciltīgs materiāls” ar grāmatām un publikācijām gan no bibliotēkas krājuma, gan Aināra Zariņa vākuma.
Vērojot izstādes eksponātus, saproti, ka katrs porcelāna priekšmets glabā sevī laika elpu — mākslinieka roku siltumu, sapņus par skaistumu un klusās vēlmes visos laikos darīt ikdienas dzīvi skaistāku. Servīžu rakstos un formās mēs joprojām varam izlasīt cilvēku cerības, ikdienas rituālus un svētku brīžus, kur tējas malks vai kafijas aromāts bija kā dialogs starp pagātni un nākotni.
Kolekcijas īpašniekam Aināram Zariņam porcelāna trauki ir viens no vaļaspriekiem, tāpat kā senās fotogrāfijas un grāmatas. Kolekcijas veidošana aizsākās aptuveni pirms 15 gadiem, pamanot, ka vērtīgas liecības no pagātnes dažkārt nonāk pie nevajadzīgiem krāmiem.
Kā labo piemēru viņš min fotogrāfijas vēstures pētnieku Igoru Pliču no Preiļiem, kurš ierīkojis savā pilsētā privāto fotogrāfijas vēstures muzeju, kurā katrs priekšmets glabā savu neatkārtojamo stāstu. Ainārs atzīst, ka arī Pļaviņās ļoti vajadzīgs būtu savs vietējais muzejs ar stāstiem no apdzīvotās vietas vēstures, kuru netrūkst.
Bibliotēka ir īpaša vieta – te grāmatas glabā stāstus rakstītajos vārdos, bet porcelāna trauki runā klusumā, ja tajos ieskatīsies. Mums katram ir atmiņas par mīļām lietām no bērnības, jo Rīgas porcelāna tējkannas un kafijas servīzes savulaik ienesa svētkus mājās, apstādinot mirklis starp darbiem un sapņiem. Tagad tās uz brīdi ir bibliotēkā – vietā, kur tiek glabāti stāsti –, lai mums atgādinātu: arī trauki spēj runāt. Tikai jāprot ieklausīties.
Izstāde "Tējkannu parāde. Porcelāns dzīvē un grāmatās" būs apskatāma līdz 31. maijam.
Izstādes atklāšana fotogrāfijās "Tējkannu parāde": Pļaviņu bibliotēka - Galerija
Ziņu sagatavoja: Ineta Grandāne, Pļaviņu bibliotēkas vadītāja
Lasītāju klubiņš aprīlī
Lasītāju klubiņa dalībniekiem, kā vienmēr, viedokļi atšķīrās, lai arī mēs katrs redzam savādāk, tomēr neskatīties nedrīkst... Tāds bija mūsu secinājums, bet izlasiet šo grāmatu arī jūs!
Dzeja un mūzika no sirds uz sirdi
Lieldienu nedēļā Pļaviņu bibliotēkā notika pirmizrāde dzejas un mūzikas kompozīcijai "Mirkļu ilūzija", ko veidojusi rakstniece Daina Grūbe, kura latviešu literatūrā vairāk pazīstama kā prozaiķe (īsprozas krājums "Asimetrija", romāni "Ducis cara rubļu", "Vienīgie", "Mūži akmenī"), bet mazāk kā dzejoļu autore. Jāpiebilst, ka literatūrā viņa tomēr ienāca 2013. gadā ar apgādā "Zvaigzne ABC" izdoto dzejoļu krājumu "Atstāj, mani mīlošu", kas lika noprast, ka varam nākotnē gaidīt radošas izpausmes dzejas valodā.
Monoizrāde "Mirkļu ilūzija" tapusi tandēmā ar Ogres teātra aktrisi Sarmīti Krauzi, kuras dzejas lasījums izskanēja kā liriska dienasgrāmata, caurvīta ar Aivara Kristapsona klusināto ģitāras spēli, pašas dzejnieces Dainas Grūbes izpildītajām dziesmām klavieru pavadījumā., kur dzejniece savus dzejas tekstus vērtusi dziesmās.
Dzejas izrāde "Mirkļu ilūzija" klausītājiem radīja liriski melanholisku, gaiši apcerīgu noskaņu, apstiprinot autores Dainas Grūbes pausto: "Par košie mirkļi? Par to, ka melns jau nemaz nav tik melns, par ikdienu, kurā jāieklausās, par mums un jums; par to, ka vienkārši jādzīvo, ja ļauts! Tas no mums trim - no sirds uz sirdi!"
Sarīkojums fotogrāfijās: Pļaviņu bibliotēka - Galerija
Ziņu sagatavoja: Ineta Grandāne, Pļaviņu bibliotēkas vadītāja
Gleznotājai Veltai Toropinai 100
10. aprīlī Pļaviņās dzimušajai māksliniecei Veltai Toropinai apritēja 100. dzimšanas diena. Pateicoties mākslinieces dēlam, metālmāksliniekam Igoram Celmam, Pļaviņu bibliotēkai radās iespēja izstādīt apskatei trīs Veltas Toropinas gleznas: "Klusā daba ar sēnēm", "Pēc koncerta", "Daugava. Trakais atvars". Darbi būs apskatāmi līdz 16. maijam.
Neliels ieskats mākslinieces mūža veikumā:
"Māksliniece dzimusi 1925.gada 10. aprīlī Gostiņos, Paradovsku ģimenē. Visas viņas gaišās bērnības atmiņas saistītas ar mazo pilsētiņu Aiviekstes krastos, kur turpat netālu trauc varenās Daugavas straumes. Te bija tā vieta zemes virsū, kur „viņa iemācījās klausīties putnu balsīs, izprast ziedu valodu. Viņai patika būt tuvējos mežos, kur priedes šalca tikai viņai vien zināmas teikas. Velta iepazina pat vissīkākos pļavu ziedus, šķiet – sniegpulkstenīši viņai pretī stiepa savus baltos zvaniņus. Klasē mazā meitene bija vislabākā zīmētāja. Viņas burtnīcās bija gan lielā, smaidošā saule, gan draiskie zaķēni, gan viņas tik iemīļotie ziedi.” („Zīlīte” 1.04.1975)Pēc 70 nodzīvotiem mūža gadiem, kur viss galvenais dzīves saturs bija darbs, viņa kā dzīves lielāko gaišumu atcerēsies savu bērnību Aiviekstes krastos, Kampēnu pļavās – Gostiņos. Viņa rakstīs: „Atmiņā neaizmirstami palikuši kārtējie Bērnu svētki Grabažu līcī pašā Aiviekstes krastmalā: Salupes, Krievciema un Gostiņu skola kopīgi izmācītām kora dziesmām pieskandināja visu apkārtni; vēlāk spēles, rotaļas, dejas ….” Ko vērta bija arī gadskārtējā un tradicionālā ugunsdzēsēju zaļumballe ar svinīgo gājienu cauri visai pilsētai ragu mūzikas pavadībā; futbola svētki ar daudzām futbolistu komandām no visas Latvijas, kad visa pilsētiņa bija starp līdzjutējiem. Arī Meža dienas, kuru organizēšanā daudz darīja vietējie skolotāji – aizvērās pat veikali un visur bija vērojami ļaudis ar lāpstām un spaiņiem, stādot kokus.
Jau vidusskolā bija zināms un izlemts, ka Velta būs gleznotāja, tikai kautrīguma dēļ viņa to nestāstīja citiem. Aicinājums viņai skaidrs un noteikts bija radies jau skolas solā. Neizsakāms bija meitenes prieks, kad viņai izdevās ar pirmo mēģinājumu sekmīgi nokārtot iestājeksāmenus un kļūt par Mākslas akadēmijas studenti. 1947. gadā, vēl būdama 4. kursa studente, viņa apprecas „ar studentu, kurš gleznoja par mani labāk” – Aleksandru Toropinu. 1952. gadā piedzimst dvīņi – Juris un Igors, kuri vēlāk turpinās ģimenes tradīciju un arī kļūs par māksliniekiem.
Izstādēs Velta Toropina piedalījusies no 1955. gada. Tās notikušas ne tikai galvaspilsētā, bet arī – Jēkabpils muzejā, Koknesē, vairākas izstādes dzimtajās Pļaviņās gan kopā ar kādreizējo zīmēšanas skolotāju Voldemāru Jākobsonu, gan vienai. Mākslinieces darbi aizceļojuši uz privātkolekcijām gan dzimtenē, gan ārvalstīs: Vācijā, Anglijā, ASV, Austrālijā, Holandē, Čehoslovākijā, Izraēlā un citur.
Sekmīgi un ar prieku māksliniece strādājusi kā bērnu grāmatu ilustratore – vēl daudzi no mums, kuriem 60. 70. gadi bija bērnības laiks, atcerēsies gaišās noskaņas grāmatiņu lappusēs: Rūdolfa Akera „Ziedošās zemes stāsti” (1962), „Drošsirdīgais bērzs” (1963), „Bumbieru birzstala” (1965), „Bišu dravā” (1976), „Meži mostas” (1973); „Sniegpulkstenītes zvana” (1970), Vilmas Delles „Skanīgā krūze” (1965), Ilzes Indrānes „Labā diena” (1966), Dzidras Rinkules Zemzares „Ežapuķe” (1977), Konstantīna Paustovska „Tērauda gredzentiņš” (1969). 1964. gadā iznāca bērnu grāmatiņa „Visu paši”, kur V. Toropina bija ne tikai ilustrāciju autore, bet pati rakstījusi dzejas rindas. Jāpiebilst, ka māksliniece labprāt rakstīja arī dzeju vēlākajos dzīves gados, kad to darīt lika noskaņojums – mūsu bibliotēkā glabājas V. Toropinas rokraksta fotokopija „Par Gostiņiem dzejā”.
Velta Toropina pazīstama arī kā žurnālu mākslinieciskā redaktore – žurnālā „Veselība” (no 1968. gada), „Zīlītē” (no 1971. gada). Īpašas attiecības māksliniecei ir ar bērnu žurnālu „Zīlīte” – no 60. gadu sākuma te ik numurā ir Veltas Toropinas ilustrācijas, jo „…vismīļākā, vistuvākā māksliniecei ir bērnu pasaule. Viņa zīmē draiskos nerātņus zēnus un rātnās meitenītes kārtīgām bizītēm. Tur zaķēni un vāverēni, sunīši un kaķēni. Un, protams, putni – pati zīlīte un medņi. Tur neparasta un krāšņa ziedu bagātība. Tās rada prieku un izstaro labestību. Jo tāda ir mākslinieces daba!” (Zīlīte, 1.04.1975).
Māksliniece nu jau daudzus gadus ir aizsaules ceļos (2007), taču atmiņas par Gostiņu meitēnu Veltu vēl joprojām vairāk vai mazāk spilgtas dzīvo viņas dzimtajā pusē. Turot rūpi par šo personisko stāstu saglabāšanu, aicinām dalīties ar tiem – nāciet uz bibliotēku un izstāstiet, vai arī uzrakstiet! Pļaviņu novada bibliotēkas darbinieces būs priecīgas papildināt ar tiem novadpētniecības kolekciju. Priecāsimies arī par fotogrāfijām."
/ Teksts no I. Grandānes sagatavotās publikācijas "Saulgriezes tiecas pretī saulei" "Pļaviņu Novada Ziņas" , 16.04.2025. /
Ziņu sagatavoja: Ineta Grandāne, Pļaviņu bibliotēkas vadītāja
Rakstniece Ilze Lāce tiekas ar lasītājiem
5. aprīļa sestdienas rīts daudzus pārsteidza ar sniega segas klātu zemi un vēlāk arī ar īstu cīruļputeni, kad sniegs krīt un krīt milzīgām pārslām, lai arī mums tik ļoti būtu gribējies pavasarīgu dienu. Pļaviņu bibliotēkā šī diena īpaša, jo gaidījām ciemos rakstnieci Ilzi Lāci. Īpašo svētku sajūtu modināja dzeltenās narcises vāzē, lai arī aiz loga nerimstoši puteņoja.
Rakstniece, juriste un tulkotāja Ilze Lāce (Verhaeghe;1957) ieguvusi jurista izglītību Latvijas Universitātē, uz ko pamudinājusi vectēva advokāta profesija. Tomēr jau sākotnējās darba gaitas saistītas ar literatūru, jo strādājusi par juridisko redaktori izdevniecībās “Liesma”, “Avots”, arī kā tulkotāja dažādos grāmatu apgādos, pateicoties labajām angļu valodas zināšanām un interesei par grāmatniecību. Šoreiz ir jāatzīst, ka tas ir ģimenes mantojums – viens no rakstnieces vectēviem ir Vilis Lācis, arī māte strādājusi izdevniecībā “Liesma”. Vēlāk literatūras tulkošana kļuva par līdzekli, kā nopelnīt iztiku dzīvošanai, ģimenes uzturēšanai. No angļu valodas tulkoti vairāk kā 50 darbi no angļu, amerikāņu literatūras – gan literatūra izklaidei, gan arī spoži literārie darbi (E. Vortones “Nevainības laikmets” (2001), “Etens Froms” (1998); Dž. Ērvinga “Garpa pasaule”(2002); A. Raisas “Velns Memnohs” (1998)). Ar Ilzes Lāces tulkoto daiļliteratūru pasākuma apmeklētāji varēja iepazīties grāmatu izstādē. Kā tulkotāja viņa nonākusi arī neapskaužamās situācijās, kad ar vienu kaķa lēcienu uz datora klaviatūras, tiek pazaudēts mēneša tulkotājas darbs, vai arī, pieliekot punktu kādam Džeinas Ostinas romāna tulkojumam, atklājies, ka kādā citā izdevniecībā šī grāmata jau nāk klajā.
Lai spētu uzturēt ģimeni, 2002. gadā Ilze Lāce devusies uz Briseli, lai strādātu par juristi lingvisti Eiropas Savienības Padomes Juridiskajā dienestā, kur aizvadīti 15 darba gadi. Rakstniece šo laiku atceras kā smaga un nogurdinoša darba gadus, kur zināmu krāsainību piešķīra improvizācijas ar pašas radītiem literāriem tekstiem darba pauzēs. Ilze Lāce atzīst, ka uz rakstniecību viņu vienmēr mudinājuši jau Latvijas dzīves periodā tuvi draugi un rakstnieki, grāmatizdevēji Lienīte Medne-Spāre un Vladis Spāre. Tā pienācis brīdis, kad vairs nevar nerakstīt. Pirmās īsstāstu publikācijas aptuveni no 2014. gada literārajos žurnālos “Jaunā Gaita”, “Konteksts”, “Domuzīme”. Rakstniece nenoliedz mantojumā saņemto rakstniecības talantu no vectēva, rakstnieka Viļa Lāča, kura māsa Milda arī bijusi literāri apdāvināta un spējusi rediģēt brāļa literāros tekstus. Lai arī, ja balstāmies uz pirmo publicēto stāstu datējumu vai pirmās grāmatas iznākšanu, Ilze Lāce pieskaitāma pie tiem latviešu rakstniekiem, kuri literatūrā ienākuši samērā vēlu. Rakstniece atzīst, ka nevarētu teikt, ka nav mēģinājusi rakstīt jau agrā jaunībā, taču jau toreiz sapratusi, ka Brežņeva laikmetā, kas sakrita ar viņas jaunību, visi rakstošie un rakstīt mēģinātāji tiek turēti īpašā čekas uzraudzībā, spiežot uz sadarbību, turot kontrolē. Tieši tādu jaunības piedzīvojumu viņa aprakstījusi savā stāstā “Juze un Čekas kāpurs”, kas publicēts literārā žurnāla “Jaunā Gaita” 2024. gada decembra numurā. Rakstniece šo stāstu, kas rakstīts no personīgi pieredzētā, bija izvēlējusies lasījumam tikšanās laikā Pļaviņu bibliotēkā.
Iespēja pensionēties, kalpojusi par iespēju pievērsties literatūrai kā sistemātiskam darbam. Rakstniece atzīst, ka viņas stāsti vispirms dzimst iztēlē un tikai tad, kad ir pilnīga skaidrība un stāsts jau ir dzimis, viņa ķeras pie papīra un sāk rakstīt, piederot pie tiem, kuri uzskata, ka vieglāk tekstu ir rakstīt ar pildspalvu rokās. No 2020. gada līdz šim brīdim apgādā “Zvaigzne ABC” iznākuši trīs stāstu krājumi: “Baloži uz Žozetes jumta”, “Sarunas uz sētas kāpnēm” un aizvadītā gada nogalē “Plēšputnam līdzi”.
Tikšanās turpinājumā saruna centrējās uz pēdējo stāstu krājumu, kas tika apspriests Lasītāju klubiņā marta mēnesī. Viedokļi kā vienmēr bija dažādi – no pilnīga nolieguma līdz literāram tekstam, par kuru priecājas literatūras gardēži. Rakstniece bija gatava uzklausīt arī kritiskus lasītāju viedokļus, bet netrūka arī atzinīgu vērtējumu, atzīstot valodas tēlainību, spēju uzburt veselu pasauli, par kuru varētu uzrakstīt romānu. Mums, bibliotekārēm bija prieks, ka mūsu lasītāji bija labi sagatavojušies sarunai ar rakstnieci, ka daži no viņiem pēc sarīkojuma gribēja vēlreiz atgriezties pie jau lasītajiem krājuma stāstiem, jo rakstnieces stāstījums bija sniedzis ierosmi būt vērīgākiem un, lasot vēlreiz ,novērtēt nenovērtēto. Protams, grāmata ieinteresēja arī tos, kuri vēl nav paspējuši stāstu krājumu izlasīt. Laba literatūra vienmēr iedvesmo!
Publikāciju sagatavoja: Ineta Grandāne, Pļaviņu bibliotēkas vadītāja
Talkas stāsti uzjundī patīkamas atmiņas
4. aprīļa pēcpusdienā Pļaviņu bibliotēka aicināja uz stāstu pēcpusdienu, lai dalītos talku stāstos.
Lai gan vēsturiski talkas radušās kā nepieciešamība, lai tiktu galā ar apjomīgākajiem darbiem, pieaicinot palīgā radus, kaimiņus un citus ļaudis no tuvākā apvidus, tomēr tās allaž bijušas kas daudz vairāk par kopīgu darba darīšanu. Talka bija ne tikai iespēja nodot no paaudzes paaudzē darba tikumu un pieredzi un izjust kopienas nozīmi, paveicot to, kas vienai saimei nebūtu pa spēkam, bet arī dziedāšana, mielasts un dzīres pēc darba paveikšanas, bieži arī dejas.
Talkošanas tradīcija vijusies cauri gadsimtiem un pielāgojusies dažādiem laikiem. Šobrīd retais nav dzirdējis par Lielo Talku, kas katru pavasari tiek organizēta valsts mērogā, tiek rīkotas tādas modernas akcijas kā Ideju talka un Digitālā talka. Bet vienojošais tajās visās ir un paliek kopības sajūta un savstarpēja palīdzība, lai paveiktu lielas lietas.
Sanākušajiem talkas raisīja patīkamas asociācijas un visi bija vienisprātis, - īpaši spēcīgi atmiņā iespiedušās dažādas smaržas un nianses: spirdzinošas bērzu sulas atelpas brīdī uz lauka, gulēšana šķūnī un reibinošā svaigi pļauta siena smarža, ugunskurā cepti kartupeļi, nobriedušas zemes smarža, lasot kartupeļus no tikko uzartas vagas, oktobra saule un zilās debesis, grābjot lapas...
Paldies par skaistajām un vērtīgajām atmiņām stāstu pēcpusdienas dalībniekiem!
Joprojām aicinām atsaukties Lielās Talkas komandas aicinājumam un dalīties arī ar savu talkas stāstu, lai palīdzētu sagatavot talku tradīcijas pieteikumu Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam!
Publikāciju sagatavoja: Zane Steprāne, Pļaviņu bibliotēkas bērnu apkalpošanas nodaļas bibliotekāre
Mazie detektīvi pulcējas, lai izzinātu vēsturi
Skolēnu Pavasara brīvlaika pašā viducī Pļaviņu bibliotēkas bērnu apkalpošanas nodaļā viesojās vēsturnieks un novadpētnieks Andris Rūtiņš. Viņš bija ieradies, lai pastāstītu mūsu lasītājiem, kas ir novadpētniecība, kā vākt materiālus par savu novadu un kā veikt pētniecības darbu.
Projekta “Radīt stāstu”, ko īsteno Pļaviņu bibliotēka un atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, viens no mērķiem ir pilnveidot skolēnu zināšanas par Latvijas un savas pilsētas vēsturi. Andra Rūtiņa stāstījums papildināja klausītāju zināšanas gan ar faktiem par Pļaviņu pilsētas veidošanās vēsturi, gan ļāva saprast, kā, rūpīgi veicot izpētes darbu, no vienas fotogrāfijas var iegūt ļoti daudzpusīgu informāciju par tās rašanās apstākļiem.
Lielu interesi izraisīja arī Raiņa ielas fotogrāfijas no dažādiem laikiem, skolēni kopā ar bibliotekāri un vēsturnieku noskaidroja, ka Raiņa iela agrāk bijusi Baznīcas iela, un tajā bijusi aktīva uzņēmējdarbība dažādās jomās. Vēl kāds secinājums - daudzas ēkas joprojām izskatās gandrīz tāpat kā aptuveni gadsimtu atpakaļ, mainījušies tikai logi, durvis un jumti.
Pēc tikšanās topošie novadpētnieki cienājās ar kliņģeri un apsprieda, kurus ģimenes locekļus, radiniekus un paziņas aptaujās, lai izveidotu visinteresantākos Raiņa ielas stāstus, jo projekts turpinās! Nākamais tā posms – ierakstīt vai pierakstīt stāstus, iegūt fotogrāfijas vai citus uzskates materiālus un tad doties uz bibliotēku, lai iegūtos materiālus apstrādātu saglabāšanai nākamajām paaudzēm.
Pasākuma foto galerija skatāma šeit.
Projekta noslēgumā centīgākie stāstu vācēji un dokumentētāji dosies ekskursijā uz Latvijas Nacionālo bibliotēku.
Projektu atbalsta: 
Publikāciju sagatavoja: Zane Steprāne, Pļaviņu bibliotēkas bērnu apkalpošanas nodaļas bibliotekāre
Tikšanās ar romāna "Zeme, kas dzied. 1873. gads" autoriem
Sestdien, 1. martā, sagaidot marta mēnesi, kurš pēc senajiem latviskajiem nosaukumiem ir sērsnu, baložu, gavēņu mēnesis un jaunākajam nosaukumam -pavasara mēnesis- būtu pamats to dēvēt arī par pūpolu mēnesi un atdzimšanas mēnesi. Tāpēc likumsakarīgi, ka atdzimšanas mēnesī, kopā ar autoriem, ielūkojāmies Daiņa Īvāna un Māra Martinsona romānā “Zeme, kas dzied.1873. gads”. Romāns vēsta par izcilajiem jaunlatviešiem, kuriem, pārvarot savstarpējās pretrunas, spītējot Krievijas impērijas varas iestāžu aizliegumiem, izdevās sarīkot ne tikai Pirmos Vispārīgos latviešu dziedāšanas svētkus, bet spert pirmo soli uz eiropisku Latvijas valsti. Tieši pirmajos Dziedāšanas svētkos rodas Latvijas valsts simboli – himna, karogs. Tiek organizēta pirmā skolotāju sapulce, liekot pamatus latviešu nacionālajai izglītības politikai un noturēta latviešu zemkopju konference, liekot pamatus latviešu nacionālajai tautsaimniecībai.
Lai taptu apjomīgais romāns un filma, materiālu vākšanai un apkopošanai tika veltīti pieci gadi. Kā pastāstīja šīs idejas autors, režisors Māris Martinsons, sākumā bija doma tikai par filmu. Tagad droši var teikt, ka gan filma, gan grāmata stāsta par latviešu tautas svarīgo 1873. gadu. Tomēr grāmata nav filmas scenārijs. Filma papildina grāmatu un, kā teica Dainis Īvāns, tas ir skatījums par svētku tapšanas autoriem. Jāatzīmē, ka grāmatā ir pieminēta arī Vietalvas Dziedāšanas biedrība, kura veiksmīgi darbojas cauri gadsimtiem un šogad svin pastāvēšanas 155 gadadienu. Sagatavotais materiāls ir daudz plašāks, un, lai tas nepazustu, tas ir apkopots mājaslapā www.zemekasdzied.lv
Tikšanās kulminācija bija filmas noslēguma dziesmas (mūzika Braiens Martinsons, vārdi Dainis Īvāns) atskaņojums, kas radīja īpašu noskaņu un lika katram padomāt par pašreizējo saspringto situāciju pasaulē un mūsu, latviešu, vietu tajā. “Nav pasaulē spēka, kas spēs uzveikt tos, kas turas pie savas zemes, kas dzied…”
Publikāciju sagatavoja: Iveta Gureviča, Pļaviņu bibliotēkas Pieaugušo apkalpošanas nodaļas vadītāja