Ieskats Pļaviņu pilsētas vēsturē

Cik dzelzceļiem liels svars priekš zemes un ļaudīm, to rāda mūsu Stukmane. Kur priekš dzelzceļa caurvilkšanas stāvēja tik vecais Pļaviņu krogs ar kādām zemnieku mājām – Pļaviņām (tādēļ arī tagad dažbrīd tas nosaukums – Pļaviņstacija), tur tagad redzam bez glītajām stacijas ēkām 4 spīķerus šejienes tirgotāju vajadzībām, divas jau vecākas bodes, trešo gluži jaunu, ko nupat atvēra uz savas gruntes šejienes saimnieks Vāgeļa kungs; ir lielas plašas ēkas lielām telpām un gaišiem logiem. Netrūkst arī savu amatnieku, ir savs maiznieks, kalējs, galdnieks, ir kurpnieks. Visas šejienes dzīves nervs gan ir andele un tirdzniecība, še atvelk vienu vai otru iemītnieku uz Stukmaņiem.”

„Baltijas Zemkopis”, Nr. 8, 1884. gads

Tik pārsteidzoši rosīgas tajos gados bija Pļaviņas un tās saimnieciskā dzīve! Pilsēta veidojās, auga, un tās pirmajai desmitgadei no 1927. līdz 1937. gadam bija veltīta Pļaviņu novada bibliotēkas veidotā novadpētnieciskā cikla pirmā tikšanās. Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja speciāliste Lilija Jakubenoka bija sagatavojusi ieskatu ilggadējā Pļaviņu pašvaldības vadītāja Pētera Lācīša atmiņās par pilsētas dzīvi trīsdesmitajos gados. Savukārt Pļaviņu novada bibliotēkas direktore Ineta Grandāne sagatavojusi prezentāciju par tā laika Pļaviņu pilsētu fotogrāfijās un skaitļos.

Šajos gados noticis tik daudz, un par to izsmeļoši var izlasīt dažādos vēstures materiālos, grāmatās un publikācijās. Lūk, spilgtākie Pļaviņu pilsētas notikumi no aizsākumiem līdz 1937. gadam.

1830. gads – uz barona Korfa zemes jau izveidojies Gostiņu miests.

1861. gads – uzbūvējot dzelzceļa līniju Rīga – Dinaburga, ierīko dzelzceļa staciju Stukmaņi.

1885. gads – darbojas dolomīta lauztuves, Cielava dolomīta dedzinātava, kur iegūst saķepdolomītu Krievijas tērauda fabriku vajadzībām.

1894. gads – uzcelta stikla fabrika.

1903. gads – 15. augustā šaursliežu dzelzceļa līniju Pļaviņas – Gulbene – Alūksne – Ape – Valka oficiāli atklāj vispārējai lietošanai.

1903. gads – darbu sāk valsts elementārpamatskola.

1905. gads – atcelti noteikumi, kas aizliedza Pļaviņās atvērt tirgotavas un uz 0,5 pūrvietām zemes celt vairāk nekā vienu ēku.

1906. gads – Gostiņus pilnībā nodedzina par sodu revolucionāri noskaņotajiem iedzīvotājiem

1911. – 1912. gads – uzceļ Pļaviņu Sv. Pētera luterāņu baznīcu.

1914. gads – iedzīvotāju skaits – ap 2000. Nodibināta Pļaviņu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība.

1915. gads – fronte pietuvojas Pļaviņām, daudzi iedzīvotāji dodas bēgļu gaitās, ēkas sašautas, nodedzinātas.

1917. gads – atkāpjoties krievu karaspēka daļas posta un dedzina ēkas.

1918. gads – vācu karaspēks ieņem Vidzemi, daļa iedzīvotāju atgriežas pilsētā. Nodibināta Stukmaņu Brimmerbergas ģimnāzija un Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības Pļaviņu nodaļa Teodora Ziediņa vadībā.

1919. gads – lielinieki Pļaviņas pārvērš par apriņķa pilsētu (Stukmaņu apriņķa centrs) un sāk darboties revolucionārais tribunāls. 30. maijā Brīvības cīņu rezultātā lielinieki padzīti no Pļaviņām. 26. jūlijā nodibina Latvijas Sarkanā Krusta Pļaviņu nodaļu, izveidojas LSK Pļaviņu nodaļas slimnīca.  1. oktobrī atver pamatskolu.

1920. gads – iedzīvotāju skaits 1137.

1922. gads – Pļaviņas iegūst miesta tiesības. Skola pārtop par Rīgas apriņķa ģimnāziju.

1925. gads – iedzīvotāju skaits 1457.

1927. gads – 26. aprīlī Saeima nobalso par pilsētas tiesību piešķiršanu, nosakot, ka Gostiņi pievienoti Pļaviņām. No 13. maija Pļaviņu miesta pašvadība nodod visas pilnvaras pilsētas valdei. Par pirmo pilsētas galvu kļūst Jūlijs Rumpe.

1928. gads – skola pārtop Pļaviņu pilsētas ģimnāzijā. 4. septembrī par pilsētas galvu ievēl P. Lācīti, kurš strādā līdz 1940. gada 1. augustam.

1930. gads – iedzīvotāju skaits 2631 (ar Gostiņiem).

1933. gads – piešķir pastāvīgas pilsētas tiesības Gostiņiem, nodalot no Pļaviņām.

1934. gads – darbojas A. Rocēna dārzniecība, kura konkurē ar pirmšķirīgām dārzniecībām Rīgas apkārtnē, tās audzētavās ir 200 000 tulpes, 40 000 „Regale” lilijas, 2500 krizantēmas, izaudzēts „Pļaviņu ķirsis”.

1935. gads –1,5 tūkstoši iedzīvotāji, gandrīz pusei mājokļu pieslēgts elektriskais apgaismojums, Pļaviņās darbojas divas bibliotēkas un viena Gostiņos, iesvēta jaunuzcelto pilsētas ģimnāzijas ēku, darbojas kinoteātris „Atpūta”.

1937. gads – 21. februārī iesvēta Latvijas Sarkanā krusta Pļaviņu nodaļas slimnīcu – uzbūvēts jauns korpuss, izremontēts un labiekārtots vecais. 3. maija ugunsgrēkā Gostiņos nodeg 54 ēkas.

Manas atmiņas par nostrādātajiem gadiem Pļaviņu bērnu bibliotēkā
(1986 – 2002)

Vita Silvestrova (toreiz – Barkoviča) 

1986. gadā es beidzu Latvijas Kultūras koledžu (toreiz – Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums) kā bibliotēku speciālists. Tie bija padomju laiki un tad, ja negribēji, ka tevi aizsūta uz tāltālu kolhozu strādāt, bija noteikti pašam jāsameklē darba vieta. Tā nu es zvanīju uz Aizkraukles bibliotēku, lai apjautātos vai nav brīva vieta kādā no Aizkraukles rajona bibliotēkām, jo gribēju strādāt tuvāk mājām (manas  vecāku mājas bija Jēkabpils rajonā). Un izrādījās, ka tieši ir atbrīvojusies bibliotekāra vieta Pļaviņu bērnu bibliotēkā. Tā nu es 1986.gada augustā sāku strādāt Pļaviņās kopā ar Guntu Grandāni (toreiz – Gelbi).

Sākot stāstīt par savām darba gaitām, gribu pieminēt arī savu dzīvesvietu Pļaviņās, kuru man kā jaunajam speciālistam ierādīja Pļaviņu izpildkomiteja. Protams, ka cerēt uz dzīvokli labiekārtotajās mājās nebija nekādu izredžu. Man iedeva dzīvoklīti  ar vienu istabu pavecā ķieģeļu mājā, kur tualete bija koridorā (un arī pašausmīgā stāvoklī) un aka - pāri ielai citas mājas pagalmā, kuras iedzīvotāji nebija apmierināti, ka mēs dodamies uz viņu aku pēc ūdens.

Mans darba sākums bija vēl padomju laiks un līdz ar to, protams, arī darbs Pļaviņu bērnu bibliotēkā noritēja līdzīgi kā visās pārējās bibliotēkās padomju laikā - ar obligātajiem pasākumiem Kosmonautikas dienai, Ļeņina dzimšanas dienai, oktobrēnu un pionieru pasākumi u.t.t. Bet nebija jau tik traki, ka nevarējām rīkot arī citus pasākumus, tādus, ko pašas izvēlējāmies – dzejas pasākumus, literāros, iestudējām ludziņas kopā ar bērniem. Bibliotēka toreiz atradās tuvu Pļaviņu autoostai un, tā kā skolā mācījās daudz lauku bērnu, tad pēc stundām mūsu bibliotēka vienmēr bija pilna ar bērniem. Bērni kā jau bērni – gribēja ne tikai lasīt grāmatas, bet arī spēlēties protams. Vēl tagad atceros no tiek laikiem vienu puiku – mūsu “lielo draugu”, kuru jau ieraugot pa logu, ka viņš nāk uz bibliotēku, mēs abas ar Guntu smagi nopūtāmies. Viņš bija tik liels blēņdaris un vienmēr sataisīja tādu jezgu bibliotēkā, ka mēs teicām, ka viņa dēļ mums mati nosirmos. Ar diviem mūsu “bērniem” sadraudzējos vairāk. Arī tagad vēljoprojām esam draugi. Nu jau viņi ir pieauguši un pašiem ir bērni.

Vēl gribu pieminēt to, ka arī toreiz (tāpat kā tagad) bibliotēka nebija tikai vieta, kur nodot un saņemt grāmatas vai žurnālus. Arī padomju laikā bibliotēkā notika, piemēram, dramatiskā pulciņa mēģinājumi. Un tā kā mūsu bibliotēkai bija visai lielas telpas, tad pie mums notika arī saviesīgi pasākumi – gan dramatiskā kolektīva vakarēšanas, gan mūsu – bibliotekāru kopā sanākšanas. Atmiņās ir palicis arī tas, ka mūsu Pļaviņu visu bibliotēku bibliotekāru kolektīvs bija ļoti draudzīgs.

Kad Latvija ieguva neatkarību, tad protams, līdz ar to mainījās arī bibliotēku darbs. Arī bibliotēkām neatkarības sākuma gadi bija grūti – trūka naudas grāmatām, grūti bija sagādāt malku bibliotēkai. Pašas dabūjām piemaksāt gan par malkas skaldīšanu, gan pašas krāvām malku šķūnītī. Bibliotēku bija arī grūti piekurināt. It sevišķi pirmdienās bija ļoti auksts bibliotēkā, staigājām ar mēteļiem mugurā. Un tad sākās tehnoloģiju laiks. Pirmo datoru bibliotēkai uzdāvināja Pļaviņu policija. Tas bija tik vecs, ka varēja spēlēt tikai spēles. Bet bērni jau bija sajūsmā protams par to, jo tad jau  mājās datora nebija nevienam. Ar katru gadu kļuva labāk – varējām nopirkt vairāk grāmatu un arī dažādu lietu pašai bibliotēkai. Varējām uzaicinājāt interesantus cilvēkus, notika dažādas tikšanās. Neatkarības sākuma gados tika veidoti sertifikātu iepirkšanas punkti un viens no šādiem punktiem tika izveidots arī mūsu bibliotēkā. Atmiņā ir palicis fakts, ka tad es ieraudzīju pirmo mobilo telefonu. Tādi jau bija uzpircējiem.

Beigās gribu vēl pateikt to, ka, ja jāsalīdzina toreizējie padomju gadi un tagadējie, tad jāsaka tā, ka katram laikam ir savas “nodevas”. Esmu arī šinīs laikos nostrādājusi 6 gadus bibliotēkā un tāpēc varu teikt, ka arī tagad diemžēl bibliotēkām ir jāpilda savi “brīvprātīgi obligātie” pasākumi (bet tādi jau ir visās iestādēs). Bet viens ieguvums gan ir, un tās ir protams tehnoloģijas. Ir daudz, daudz ērtāk strādāt. Tikai žēl, ka cilvēki arvien mazāk lasa grāmatas.

atradums

Vienreiz, kad ar Markusu, manu draugu, sarunājām doties uz bibliotēku, es tomēr gāju no skolas viena pati. Paceļam satiku daudz pazīstamos cilvēkus, bet pirms tam – atradu nelielu disku no Volkswagen. Izskatījās ļoti vecs. Tam bija klāt liela skrūve. Es gāju, gāju un klausījos, kā tie kopā skan. Tā nu kopā ar disku (un skrūvi) atnācām līdz bibliotēkai. Un pēcāk – uz mājām. Mans brālis, kad ieraudzīja manu atradumu, bija šokēts, un es vēlāk izlasīju, ka tas ir no Vācijas, jo uz diska bija vācu burti, no kuriem dažus es saprotu un zīme “Volkswagen”. Tā ir pirmā lieta manā kolekcijā. (Sintija)

raiņa ielas īpašie kukaiņi

Bija tā, ka mēs ar draudzeni gājām pa Raiņa ielu, un viņa man pamanīja uz kakla kukaini. Viņa sāka kliegt, ka man uz kakla ir kukainis. Un es teicu: “Noņem viņu no manis nost!” Tad kad viss jau bija labi, viņa man teica, ka tam kukainim nebija galvas. (Marta)