Mersjē, Paskāls.  Vārdu svars : romāns (no vācu val. tulk. Silvija Brice) . - Rīga : Zvaigzne ABC, 2022. - 463 lpp.

Saistošā, bagātā tulkotājas Silvijas Brices valodā baudāms romāns it kā  par rakstnieku, tulkotāju un izdevēju, bet patiesībā par katru, kuram svarīga grāmata. Autora domu izklāsts ļauj  baudīt lasīšanas procesu un sajust atkarību no galvenā varoņa kā tuva drauga klātbūtnes no vāka līdz vākam  vēl ilgi pēc grāmatas nolikšanas plauktā. Valdzina viegla ironija un pašironija. Bagātina plaša informācija par pasaules daudzvalodību un valodu apguves jēgu. Simbolisko spēcīga epizode, kad kāda romāna autores pašpārliecinātības spēcināšanai izdevēja dzīvoklī sadedzina kādu padsmitu nievājošu recenziju par šo daiļdarbu. Aizkustinoša, dzīves jēgu un bezjēgu, radoša darba nozīmi apliecinoša ir rakstnieka alter ego sarakste ar mirušo sievu. Viena no saistošākajām grāmatām, ko līdzās Olli Jalonena “Debesu lodei “šogad esmu lasījis no Pļaviņu bibliotēkas krājuma pēc bibliotekāru ieteikuma.

                                                                                                                                                                                                Dainis Īvāns

Tulkotāja Silvija Brice novēlēja katram lasītājam  savu īpašo ceļojumu “Vārdu svara” pasaulē. Arī man, lasot romānu, ceļojums izvērtās īpašs. Lai gan grāmata ir apjomīga, bet lasījās raiti un "ievilka sevī". Interesanti likās, cik gan viegli var iemācīties dažādas valodas, saistoši aprakstot to nianses. Tulkotāja darba aizkulises, viss tas bija kā lūkoties nezināmajā. Kā viena kļūda vai drīzāk nevērība var mainīt cilvēka likteni sadalot to pirms un pēc... Kā dzīvot tālāk pēc dotās iespējas atgriezties, ja ir zaudēts tik daudz, kas saistīja tagadni ar pagātni. Tomēr nedaudz pievīla apjoms, kur atgriežoties normālā dzīvē galvenā varoņa   Saimona Leilanda darbības, sarunas, domas pārklājas  ar jau pateikto. Izlasīt iesaku, jo romāns tiešām dod vērtīgu ieskatu valodu daudzveidībā, atklājot lasītājam arī zudušās valodas, izdzīvo plašu emociju gammu, analizē cilvēcīgās attiecības un liek jautāt sev: "vai es spētu?" 

                                                                                                                                                                                                                                                            Iveta

Lasītāji par  Viktorijes Hanišovas  romānu "SĒŅOTĀJA"  (no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš). - Rīga : Pētergailis, 2023.- 253 lpp.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par jaunu cilvēku mentālo veselību  un  iemesliem, kas var izraisīt  saslimstību un traģēdijas. Tā arī ir romāna galvenā tēma. Grāmata ļoti patiesa un pamatīga gan aprakstot sēņošanu, gan galvenās varones pārdzīvojumus. Lasīt ļoti aizraujoši,  jo saglabājas intriga par ģimenes savstarpējām attiecībām  un galvenās varones pārdzīvojumiem. Bija līdz pārdzīvojums un  pārdomas par to, kādu ļaunumu var nodarīt KLUSĒŠANA par vardarbīgām attiecībām ģimenē. Viens no labākajiem literārajiem darbiem par šīm tēmām, ko esmu lasījusi pēdējā laikā.  (Ilze)

Pārdomas par meiteni, kuru sastop sēņojot. Sāra ir jauna sieviete, kura jau septiņus gadus mitinās mežā necilā vasaras mājiņā un katru dienu noiet kilometriem garu taku lasot sēnes apmeklētāju iecienītam mežmalas krodziņam. Vai Sāra ir brīvprātīga vientuļniece, kura ilgojas vienatnes? Vai viņa meklē patvērumu no pasaules, tajā skaitā arī no ģimenes, kurā jūtas kā izraidītā, šajā no bērnu dienām tik pazīstamajā valstībā, kurā reiz jutās laimīga? Jautājumu rodas daudz un atbildes nenāk viegli, jo uz sēņu takas ir nevien saulainas nogāzītes, bet brikšņos un egļu tumšajās pazarēs kā tumšas ēnas slēpjas atmiņas. Bet visapkārt ir mežs. Un sēnes! Rakstniece burtiski iemet lasītāju čehu meža sēņu bagātībā, pārsteidz ar trāpīgo sēņotāju raksturojumu, ar viņu sēņošanas paradumiem, aizved līdz krodziņam nogaršot maltīti pat no sarkanajām mušmirēm. Par raito, precīzo tulkojumu liels paldies mūsu novadniekam, tepat no Jēkabpils puses, Jānim Krastiņam.   

                                                                                                                                                                                                                                                     Īrisa Zālīte

Galvenās varones sēņotajas Sāras ikdienas gaitu atklāsme, kas saista ar trāpīgiem aprakstiem, ir tikai ietvars. Rakstniece V. Hanišova saista lasītāju ciešāk un velk dziļāk, lai slāni pa slāni atklātu to, kā veidojusies sarežģītā situācija un centrālā tēla personība. Šķietama ģimenes idille, kas turas uz neīstiem (falšiem) pamatiem un sabrūk pie pirmā satracinājuma. Vecāki, kas neizrunātās pārestības sevī, attiecībās, kompensē atkarībās un nosliecēs, kas ved arvien dziļāk purvā, kas izskatās pēc normālās, labas ģimenes. Tas no vienas puses. No otras – cilvēks, kas nesper soli pretī un netiecas pēc palīdzīgas rokas no citiem. Eksistenciāli nozīmīgi jautājumi (Vai var piedot tuvāko nodevību, atstāt notikušo pagātnē? Vai vēlos, varu dzīvot citādāk, labāk?) paliek bez atbildes. Rakstnieces tēlotā situācija rada neizpratni, dusmas un vēlmi sapurināt galveno varoni. V. Hanišovas grāmatas grūti aprakstīt, jo tikai izlasot rakstnieces darbus rodas tas neatkārtojamais nospiedums, sajūta par visu, kas tajā pateikts. “Smaga” grāmata, kas lasās pārsteidzoši ātri un rosina lasītāju just līdzi, izsāpēt stāstu līdz galam.     

                                                                                                                                                                                                                                                         Elīna

Grāmata lasījās raiti un uzrunāja ar savu patiesumu un empātiju pret tās varoņiem. Temats par nelabvēlīgām attiecībām ģimenē un dziedināšanās meklējumiem dabā – ļoti aktuāls un pārdomas raisošs. Atzinīgi vērtējams lielais tulkotāja ieguldītais darbs, iepazīstinot mūs ar čehu literatūru.     

                                                                                                                                                                                                                                                         Daina

Viktorijes Hanišovas romānam “Sēņotāja” uz mani bijusi divejāda iedarbība, – to lasot itin skaidri iztēlojos savas bērnības mežu, kurā iepazinu sēņu bagātīgo valstību un atklāju ne vienu vien izcilu sēņu vietu, sēņu un sēņošanas apraksti rosināja patīkamas atmiņas par maniem personīgajiem sēņošanas piedzīvojumiem. Tomēr ne jau gluži par sēnēm ir šis romāns. Tas ir par attiecībām. Par ģimenēm. Lasot grāmatu, jutu līdzi galvenās varones pārdzīvojumiem, dusmojos uz viņas ģimenes locekļiem, uz sēņu restorāna īpašnieku un skaudri izjutu pasaules netaisnību. Vēl ilgi pēc tam, kad grāmata bija izlasīta, manas domas atgriezās pie tā, cik ļoti neaizsargāti ir bērni. Cik liela vara ir vecākiem, cik svarīga ir mātes beznosacījumu mīlestība pret savu bērnu. Vēl ilgi domāju par to, ka, laikus risinot problēmas ģimenē, sniedzot palīdzību un atbalstu grūtībās nonākušiem pieaugušajiem, mēs varētu izglābt no smagiem nodarījumiem daudzus bērnus šajā pasaulē. Mēs kā sabiedrība joprojām vairāmies skatīties acīs elementārām patiesībām: mentālā veselība ir tikpat svarīga, cik fiziskā, un alkohola lietošana mūsu sabiedrībā ir milzīga problēma, ar kuru jācīnās visiem kopā. Būsim vērīgi, jo svešu bērnu nav!     

                                                                                                                                                                                                                                                            Zane

Romāns aizskar aktuālu tēmu. Tā nekur nav pazudusi, vardarbība savā izpausmēs salauž daudzus likteņus. Īpaši neaizsargāti ir bērni. Sāra cenšas izdzīvot viena, tomēr ir cilvēks ar kuru ir viegli un patīkami komunicēt. Zēns Vojta, kurš sirgst ar autismu. Viņus vieno mežs.  Mani patīkami pārsteidza autores spēja savienot skaudro patiesību ar dziedējošo meža tēmu. Kā sēņotāju mani apbūra precīzie apraksti par sēņu augšanas vietām, par spēju tās atrast pat zem sūnām. Tā tas arī ir. 

                                                                                                                                                                                                                                                          Gunta

Nacukava, Sosuke.  Stāsts par kaķi, kurš izglāba grāmatas (no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere). - Rīga : Zvaigzne ABC, 2023. - 189, [2] lpp.

  Šī japāņu rakstnieka un ārsta pasaka vēl un vēlreiz liek pārdomāt grāmatu brīnumainās iespējas un arī to, kā lasām grāmatas, vai kā laika kavēkli, kas ievilina policistu vai detektīvu gaitās, vai arī sniedz izpratni par cilvēkiem un viņu kopumu – sabiedrību. Bet ne ātri – pamazām, lasot daudz un dažādu literatūru. Cik dažāda ir attieksme pret lasīšanu – lasīt daudz un redzēt vērtību daudzumā, vai uztvert lasīšanu kā grūtu darbu, iedziļinoties, pārlasot vairākkārt. Ātruma laikmetā, kad mēdzam būt pavirši, arī grāmatas lasot jāprot iedziļināties. Visiem kaķu mīļiem noteikti patiks gudrinieks, kaķis Tīģeris.  (Aina).

Kaķis ir tik pareizs, ka nav ko piebilst, ir jālasa!  (Īrisa).

 Vidusskolēns, vienpatis un mājās sēdētājs Rintaro zaudē vectēvu. Pēc šī skumjā notikuma  Rintaro pārņem vectēva uzturēto lietoto grāmatu tirgotavu “Nacuki grāmatnīca”. Grāmatas zēns mīl no visas sirds, un, šķiet, tieši tas stāstā liek iesaistīties kaķim vārdā Tīģeris. Mistisks kaķis, kas liek pieaugt Rintaro, liek meklēt risinājumus sarežģītās situācijās un kļūt par pašapzinīgu jaunieti, kurši izprot grāmatas vērtību un vectēva atstāto garīgo mantojumu. Romāns ir jāizlasa, jo tas ievelk sevī ar neparasto darbību kopu nelaižot vaļā līdz pēdējai lappusei.  (Iveta).

Kaķis neapšaubāmi ir viens no šī romāna galvenajiem varoņiem. Tomēr runa jau nav tik daudz par kaķi, cik  par grāmatām. Pat ne tik daudz par grāmatām, cik par mums, cilvēkiem. Mūsu attieksme pret dzīvi un citiem, mūsu attiecībām, mūsu sirds plašumiem un klusajiem nostūriem. Taču, ja jums patīk kaķi vai grāmatas, vai cilvēki, vai viņu siržu zemestrīces, šī grāmata jums noteikti patiks. (Antra).

Lāce, Ilze.  Plēšputnam līdzi : romāns ar stāstiem . - Rīga : Zvaigzne ABC,  2024. - 153, [3] lpp.

Stāstu krājums ar romāna klāt esamības nojautu. Emocionāli stāsti par cilvēkiem, motīviem un sajūtām, kas viņus vada. Pievienotā grāmatas vērtība ir sava veida rakstnieces dienasgrāmata, jeb, kā viņa pati saka - gadalaiku pārdomas, rakstītas ar krietnu pašironijas un humora devu. Ilze Lāce ir juriste, ilgu laiku strādājusi Eiropas Savienības Juridiskajā dienestā, un, ja nu tas jūs pamudinātu atvērt grāmatu, viņa ir Viļa Lāča mazmeita. ( Īrisa).

Lasot stāstus īsti neradās sajūta par to identitāti, sasaisti ar rakstnieci. Bet viss mainījās pēc tikšanās bibliotēkā pasākumā, tikšanās ar rakstnieci Ilzi Lāci. Visi stāsti vairāk vai mazāk saistās ar rakstnieces un viņas tuvinieku pārdzīvoto/izdzīvoto. Kā iepriekšējie rakstnieces stāstu krājumi, arī šis krājums uzrunā, liek domāt, izjust skarbo ikdienu, rast atbildes uz jautājumu "kāpēc tā?" (Kristīne).

Andersone, Džena.  Herbārijs ar leduspuķēm : romāns . - Rīga : Zvaigzne ABC, 2024. -  - 301, [1] lpp.

Dženas Andersones romāns “Herbārijs ar leduspuķēm” neviļus rosināja dziļas pārdomas par daudz un dažādām sabiedrībā aktuālām, tomēr sensitīvām un maz pārrunātām tēmām. Lasot pārņēma ļoti pretējas izjūtas – no sajūtas, ka viss ir izjusti un precīzi kā dzīvē, līdz sajūtai, ka lasītais ir pilnīgs absurds un dzīvē nebūtu iespējams. Autore vienuviet savijusi it kā vairākas sižeta līnijas, kuras pamazām atklāj lasītājam arvien plašāku kopainu un noved pie atrisinājuma, kas savieno visus puzles gabaliņus, radot apjausmu – nekas šajā dzīvē nenotiek tāpat vien. (Zane).

Kādā klusā mazpilsētā agrā janvāra rītā pazūd jauna skolotāja, un tas ir sākums traģiskai notikumu virknei. Nē, nekas speciāli netiek plānots, viss vienkārši notiek. Pilsētas iedzīvotāji, gadiem blakus esot, domā, ka labi pazīst cits citu, gan centīgo policistu Vincetu, gan viņa sievu Īdenu - sociālo darbinieci un kaismīgu cilvēktiesību aizstāvi, iejūtīgo mācītāju Karlu. Un tur dzīvo arī Jenss, kuru kaitina lavandas smarža. Pēc vairākiem stāstu krājumiem iznācis autores pirmais romāns "Herbārijs ar leduspuķēm", kura moto - "Pēdējais domino kauliņš mūs panāks arī tad, ja pirmo būsim aizmirsuši." (Īrisa).

Dakosta, Melisa.  Visa debesu zilgme. - Rīga : Zvaigzne ABC, 2024. - 670, [1] lpp.

     Visbiežāk grāmatas pašas atrod mani. Tā notika ar franču rakstnieces Melisas Dakostas romānu “Visa debesu zilgme”.  Grāmata ļāva izdzīvot visas iespējamās emociju gammas. Līdzdzīvošana stāstam lika daudz domāt, daudz sāpēt, iesmieties un raudāt. Grāmata, kas aizkustina, dziedina sirdi un māca dzīvot tagadnē. Romāns atgādina par dzīves vērtībām pēc kā mēs ikviens ilgojamies – mīlestības, sapratnes, līdzcietības, prieka un ticības labajam. Sirsnīgs, skaists un reizē smeldzīgs stāsts 670 lappusēs. Lielisks Ineses Pētersones tulkojums. Romāns uzrunā ar pirmo lappusi, kura sākas ar sludinājumu internetā:    Temats: Meklēju ceļabiedru/-i pēdējam ceļojumam. Sūtītājs: Emīls26,  Datums: 29. jūnijs, 01:02                                                 Ziņa:  26 gadus vecs vīrietis, kuram atklāta agrīna neārstējama Alcheimera slimība, vēlas doties savā beidzamajā ceļojumā. Meklē kompanjonu/-i, kurš/-a dalītos ar viņu šajā pēdējā piedzīvojumā. Maršruts apspriežams kopīgi. Alpi, Augšalpi, Pireneji? Brauciens kemperī, ieskaitot pārgājienus (ar mugursomām un telti). Jābūt atbilstošai fiziskajai sagatavotībai.   Izbraukšana: tiklīdz iespējams. Ceļojuma ilgums: maksimums 2 gadi (pēc ārstu aplēsēm). Varbūt arī mazāk. Mana/-as ceļabiedra/-es profils: īpašas medicīniskās prasmes nav nepieciešamas. Es nesaņemu nekādu ārstēšanu vai aprūpi, un manas fiziskās spējas ir pilnībā saglabājušās. Garīgā ziņā – man draud progresējošs atmiņas zudums. Jāmīl daba. Jāsamierinās ar nedaudz skarbākiem dzīves apstākļiem. Jābūt vēlmei dalīties cilvēciskā piedzīvojumā. Sazināties ar mani tikai caur e-pastu. Vēlāk varēsim ap - spriesties pa telefonu.                                                        Un tā aizsākas grāmatas galveno varoņu ceļojums ne tikai uz nosprausto galamērķi, bet arī uz sevi un citādā pieņemšanu. Grāmatas sākuma lappusē ieraksts Manam Emīlam ar maģiskajām acīm liek minēt, kas rakstniecei bija Emīls – ceļabiedrs vai draugs, varbūt dēls?  (Ramona).

Zālīte, Māra.    Pieci pirksti : romāns. - Rīga : Mansards, 2013. - 292, [5] lpp.  1. grāmata.

Iesaku izlasīt katram latvietim. Pilna emociju gamma no asarām līdz smiekliem. Patiess ieskats Latvijas vēstures vienā no smagākajiem periodiem par cilvēkiem, kuri atgriezās no Sibīrijas un kuriem vajadzēja turpināt dzīvot savā zemē kā svešiniekiem. Tomēr mazā Laura mēģina saprast, saskatīt skaisto un izskaidrot nesaprotamo.  Kāpēc Laurai nākas dzīvot pie vecvecākiem – Mīmas un Papa, kuri gan ir fantastiski mīļi un jauki, nevis mammas un tēta, kāpēc viņai jau piecu gadu vecumā ir jāiemācās dzelžaini klusēt par Sibīrijā pieredzēto. Lasīt ir viegli, jo gaišumu sniedz Laura savā bērnišķīgajā naivumā un tai pašā laikā spējā būt iekšēji pieaugušai, nelaupot sev bērnību. (Gunta D.)

Par romānu "Pieci pirksti" autore saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu 2013. Lauras piedzīvojumu turpinājumu lasiet Māras Zālītes romānā "Paradīzes putni".-  Rīga : Dienas Grāmata, 2018., - 310, [1] lpp.

Grūbe, Daina.  Mūži akmenī : romāns. - Rīga : Zvaigzne ABC, 2024. - 270, [1] lpp.

 "Man pašam vēl nav ne deviņpadsmit, taču katrs ierakumos pavadītais gads te uzbrūkot, te atkāpjoties, zaudējot draugus, licis manam mūžam klāt vismaz desmit", tā pie sevis vienā no retajiem atpūtas brīžiem domā Haralds Lejnieks, Lejnieku saimnieka vecākais dēls, kurš piepildījis apņemšanos kļūt par savas zemes, savas dzimtās sētas aizstāvi, cīnītāju par neatkarīgu Latviju. Rakstnieces Dainas Grūbes, viņu jau labu laiku varam saukt par pļaviņieti, jaunais romāns "Mūži akmenī" tapis pēc rakstnieces Dainas Avotiņas ierosinājuma. Haraldam Lejniekam ir prototips - Arnolds Lejiņš, Dainas Avotiņas tēva brālis, par kuru gan saglabājies tik maz ziņu, ka Dainas Grūbes romāns ir neatkarīgs literārs darbs. Romāns par dzīvi uz zemes zem kara mākoņiem, tāpēc te savu vietu atradusi arī Alīna, viņas reizēm skarbais, viņas pašas izturīgumā un gaišumā lolotais dzīves stāsts. (Īrisa).

Gods, darba tikums, dzimtenes mīlestība. Rakstnieces izteiksmīgā, bagātā latviešu valodā rakstītais parādā zemnieku dzīvi un sadzīvi. Darba tikumu, bērnu un vecāku savstarpējās attiecības. Haralda tēls parāda viņa mērķtiecību un neatlaidību ceļā uz mērķi, pārvarot grūtības, arī brīžos, kad sabrūk ilūzijas....labs kaimiņš ir lielākā vērtē, nekā divas saujas graudu...Tas parāda cilvēku attiecības, spēju izdzīvot un saglabāt cilvēcību vissmagākajos brīžos. Gods un dzimtenes mīlestība ir galvenā stīga, kas vijas cauri romānam. Karš nozīmē pārbaudījumu, kurā jāpieņem grūti lēmumi, vai palikt uzticīgam savai sirdsapziņai, vai pielāgoties apstākļiem, lai izdzīvotu....(Jausma).

Dierī, Varisa.  Tuksneša zieds : no klejotāju cilts līdz pasaules modes skatuvēm. - Rīga : Latvijas Mediji, 2024.- 326, [1]. lpp.

Ja vien tiek meklēta viegli lasāma un iedvesmojoša literatūra, tad iesaku Varisas Dierī grāmatu “Tuksneša zieds”. Tas ir patiesos notikumos balstīts stāsts par sievietes drosmi, uzdrīkstēšanos un spēju izlauzties no tumsonības valgiem. Stāsts par meiteni Varisu no Somālijas, tradicionālas divpadsmit bērnu ģimenes, kura pakļauta savas tautas šausminošām tradīcijām un rituāliem. Viņas patstāvības ceļš ir skarbs un negaidītu pārbaudījumu piepildīts… Grāmata atver acis un liek apjaust, cik nežēlīga ir dzīves realitāte ārpus mūsu komforta. Tā spilgti atgādina novērtēt mūsu sieviešu tiesības un brīvību. (Rita).