Pāriet uz galveno saturu
  • Sākums
  • Jaunumi
  • Notikumu kalendārs
  • Informācija lietotājiem
    • Bibliotēkas nolikums
    • Bibliotēkas lietošanas noteikumi
    • Maksas pakalpojumu cenrādis
    • Bibliotēkā pieejamie periodiskie izdevumi
  • Novadpētniecība
    • Kolekcijas tiešsaistē
    • Novadnieki
      • Paula Balode
      • Lauma Reinholde
    • Novadpētniecības materiālu apkopojumi lasītavā
    • Pļaviņu vēsture
    • Bibliotēkas vēsture
  • Galerija
  • Kontakti
    • Bibliotēkas struktūrvienības
      • Pļaviņu bērnu bibliotēka
      • Gostiņu bibliotēka
      • Klintaines pagasta bibliotēka
      • Emīlijas Prūsas Vietalvas pagasta bibliotēka
  • Literārā lapa
  • Mēs iesakām
  • Bērnu nodaļa
    • Virtuālās izstādes
    • Bērnu apkalpošanas nodaļas galerija

Radošo darbu konkursa "Iedvesma. Redzēt, dzirdēt un just" laureātu darbi

27. jūlijs, 2023 pl. 12:41, Nav komentāru
Antra Galiņa

Dusmu inde

Patiess notikums

   Tas notika sen, vēl padomijas laikos, mazā, nomaļā ciemā ar kareivīgu nosaukumu un kolhozu, kas arvien atradās sociālistiskās sacensības rādītāju astes galā. Turp pēc tehnikuma beigšanas darbā tika norīkota Agnese, meitēns tikko no skolas sola, kam, uzsākot darba gaitas, vēl nebija pat pilni 20 gadi. No tiem laikiem daudz ūdeņu aiztecējis, tomēr darbojošos personu vārdus tik un tā esmu mainījusi.

   Agnese jau kādu laiciņu ciemā bija nodzīvojusi, tāpēc zināja, ka pasta priekšniecei Taņai ir šerpa valoda un asa mēle. Protams, izņemot gadījumus, kad tā kļuva mīksta un lunkana pēc pašas Taņas vēlmēm un izdevīguma. Reizēm mēle dzēla pa labi un kreisi, ievainojot, uzbangojot kaislības un pat pārvēršot draugus ienaidniekos. Kurš gan to nezināja! Rīta pusē pastā ieejot, ne vienreiz vien gadījās ieraudzīt, ka pastniecītes sēdēja sasārtušām sejām un nodurtām acīm, priekšnieces Taņas mēles sadzeltas.

   Agnesei līdz šim bija paveicies. Ne sūdzības ciemā vai rajonā, ne niknu uzbraucienu, pat ne neglītu tenku nebija bijis. Ja viņai jaunības naivumā šķita, ka tas tā var turpināties mūžīgi, tā bija, kā tagad saka, viņas problēma. Jo vienu dienu arī Agnese izdzirdēja, ka Taņa par viņu pastā esot ļaudīm stāstījusi. No puspatiesībām savārījusi samazgu žurgu, no kvēlošas ogles uzpūtusi ugunsgrēku. Agnese, protams, bija vēl ļoti jauna - tā bija viņas pirmā īstā darbavieta, neskaitot biešu ravēšanu un zirņu plūkšanu dzimtajā kolhozā vasaras brīvlaikos, un viņai bija mīksta sirds un mīkstas rozā ķepiņas ar ievilktiem nadziņiem. Viņa nemēdza dusmas turēt. Taču nadziņi viņai bija, pat ja meitēns parasti izvēlējās tos nevienam nerādīt. Tomēr gadījās ļoti reti izņēmumi, no kuriem pirmais un lielākais bija tas Taņas samazgu lējiens. Ai, kāds atriebes alku ugunsgrēks iedegās sirdī un prātā! Dusmu inde apņēma katru apziņas, katru būtības molekulu. Būtu ijusi gudrāka, viņa tikai pasvilpotu - lai taču runā, jo kur ir tāda jauna meita, kas ne reizi ciema ļaudīm nav par galodiņu mēles trīšanai tikusi? Taču kur lai viņa savos tik tikko 20 gados to dzīves gudrību būtu ņēmusi, kad visa būtība sauca - atdarīt, atmaksāt! Gribējās, lai arī pāridarītājai sāp un ir riebīgi. Gribējās, lai arī to intrigu vāceli pārņem dusmu inde, lai viņa izbauda, kā tas ir. Agnese sāka kalt atriebes plānus, un ilgi domāt viņai nevajadzēja. Satrauktajā prātā idejas pašas nāca pulkiem vien. Mazliet nomierinājusies, Agnese sarīkoja tām atlases konkursu, līdz palika viena. Tomēr viņa saprata, ka tās realizēšanai noderētu kāds sabiedrotais. Uzrunāja dažas draudzenes, un visas, pilnīgi visas kā viena piekrita iesaistīties.

   - Viņa uzrakstīja par mani sūdzību uz rajonu, ka es viņas vīram neeju katru dienu smērēt kaklu ar glicerīna - lugola šķīdumu, - teica feldšerīte, - visi cilvēki to dara paši vai ģimenē palīdz cits citam, ja pats nekādi nevar. Man pilnīgi ar pavēli lika iet tam vīrišķim katru dienu kaklu smērēt!

 - Par mani viņa zvanīja zonas priekšniecei, ka neesmu laikus darbā, lai gan todien kavējās autobuss, un visi to zināja. Ko tad lai es būtu darījusi? Personīgās Volgas man nav, - aizvainojums nebija gājis secen pat jaunajai farmaceitei no pilsētas, kas tobrīd aizvietoja aptiekas vadītāju un katru dienu braukāja uz darbu un atpakaļ, un ciemā vēl tik tikko sāka degunu apsildīt.

 - Bet par mani viņa izplatīja tik neglītas tenkas, ka ne atkārtot nedrīkstu, - piebalsoja jauna sieva, kas gaidīja pirmo bērniņu.

   Nodrošinājusies ar atbalsta komandu, Agnese ķērās pie lietas. Viņai nekad nebija problēmu sarīmēt humoristisku rīmīti, bet toreiz tā burtiski atskrēja un pati salikās pantos, turklāt humora tajā bija maz, toties satīras - atliektiem galiem. Garš, dzēlīgs dzejojums. Par to, kā Taņa tenko, kā bojā cilvēkiem dzīvi, par viņas kāri pēc klačām. Izdevās tiešām iespaidīgi. Nepaslinkoja, par visām drukātiem burtiem vai sagrozītos rokrakstos pārrakstīja to kādos 15 eksemplāros. Toreiz kopētāji vis nebija katrā mazā iestādītē, pat rakstāmmašīna reizēm bija dienas laikā ar uguni jāmeklē, sevišķi tādā nomaļā ciemā. Aptiekāre iedeva savam pilsētas aptiekas kolektīvam aploksnes un palūdza, lai katra uzraksta adresi uz vienas no tām, arī drukātiem burtiem vai sagrozītā rokrakstā. Kad kolēģes jautāja, kāpēc tā, tad pateica tikai - vajag, pēc tam izstāstīšot. Kolēģes uzticējās un sarakstīja tās adreses. Uz ciem apdomi. Uz kolhoza kantori. Uz mehāniskajām darbnīcām. Uz skolu. Uz mežniecību. Kādām lielākajām klaču tantēm. Kādiem vīriem ar garākām mēlēm. Tad aploksnes bez atpakaļadreses tika samestas pasta kastītēs. Daļa - pašu ciemā, daļa - šur un tur citur, kur kurai gadījās tajās dienās būt.

   Atsauksmes nebija ilgi jāgaida. Kā jau dziļos laukos, visi uzzināja visu. Par to, kā veči darbnīcās rēkuši un uzjautrinājušies. Kā ciema priekšnieks iesaucis kabinetā feldšeri un jautājis, vai tas viņas roku darbs, uz ko, protams, saņēmis noliedzošu atbildi ar nevainīgu acu plakšķināšanu. Lai gan priekšnieks itin nemaz nebijis dusmīgs, drīzāk smīkņājis ūsās. Tomēr visjaukākās ziņas pienāca no pasta, kā Taņa tur ārdījusies un plosījusies, ar miliciju un prokuroru nezināmajam ļaundarim draudēdama. Pastnieces esot klusi sēdējušas un darījušas savu darbu, un acīs visām dzirkstījis prieks un gandarījums, bet lūpās - slēpts smaidiņš. Visas saskatījušās, pacēlušas šķirojamās avīzes augstāk, lai nosedz apmierinājuma izteiksmi sejā, un tik šķirojušas tālāk. Vai Agnese, kas kopš skolas sola centās būt pareiza visās lietās, jebkad būtu varējusi iedomāties, ka draudi uzsūtīt viņai miliciju var tā pacilāt prātu un ielīksmot sirdi? Tā bija varena pretinde. Viņa pat piedeva Taņai. Lai dzīvo vesela, savu tā bija saņēmusi. Turklāt jāteic, ka turpmāk Taņa tiešām mazliet pierāvās. Vairs nešķiedās ar sūdzībām pa labi un pa kreisi, un arī neglītas tenkas apdomīgāk laida pār lūpām. Un katru pienākošo vēstuli pastā rūpīgāk nopētīja, pirms atdeva pastniecēm, sevišķi tās bez atpakaļadreses. 

   Čūska dzeļ tāpēc, ka tā ir čūska. Dzelt ir čūskas dabā. Turklāt arī čūska visbiežāk dzeļ tieši aizstāvoties. Dažām čūskām ir ar indi pildīti zobi, un to dzēliens saindē sadzelto, reizēm līdz nāvei. Turklāt no čūsku indes, ja izdodas laikus tās nolikt pie vietas, var iegūt gan pretindi, gan izmantot to citu zāļu izgatavošanai.

   Taču mēs esam cilvēki, nevis čūskas. Neaizmirsīsim to. Vienkārši atcerēsimies, ka mēs esam cilvēki. Tā ir priekštiesība un atbildība. Mēs esam aicināti saglabāt un dziedēt, atbalstīt un glābt. Tieši tik vienkārši. Mēs esam cilvēki, un paliksim šī sava aicinājuma cienīgi.


Antra Galiņa

Trīszaru dakšiņa

Vārdu spēlītes

     Viens

Viens Dievs Universā, viena saulīte debesīs,

Un es - no nebūtības nākusi ārā

Vienā vienīgā eksemplārā!

     Divi

Baznīcas dārzā uz sola divi balodīši sēd.

Abi tik dūdo un dūdo,

Un vairs ne guļ, ne ēd.

    Trīs

Sagšiņa, krakšiņa, trīszaru dakšiņa - 

Uzšķiļas prātā un noskrien gar mēlīti - 

Es spēlēju vārdu spēlīti

    Četri

Istabai četri kakti, katrā - pa palaidnim.

Trim no tiem katram četras bij' blēņas,

Ceturtajam - pietika ar trim.

     Pieci

Sarkani tomāti uz loga ailes.

Kur ņēmi? Tev acis gailē - 

Pieci pirksti un bišķi bailes.

     Seši

Slikti, ja seši pie vien datora. Labi, ja seši putni aiz traktora.

Ja seši puiši cīnās dēļ meitenes sirds,

Pasakiet tagad - labi vai slikti tas ir?

     Septiņi

Septītā diena nedēļā tā kā pērlīte mirdz,

Lai mazliet Debesu miera šodien var izbaudīt sirds,

Un lai par iepriecu jauku ticīgiem Kristū tā ir!

    Astoņi

Četras dūres, četras botas, kopā astoņi - 

Redz, kur ņipri plūcas divi puišeļi!

Viņu abu kucēniņi arī kauties sāk,

Rūcošs, rejošs astoņķepis veļas kamolā.

     Loterija

Lūk, eiriks būs, un ātri dod man biļeti!

Bet momentloterijai šai ir tāda liga - 

Es dodu eiriku, bet pretī man - tik piga!

     Vasara

Uz saules pannas apcep nopļautā zāle

Un brūni atpūtnieki brien viļņu vālos.

Ir saj[ūta tāda, ka turpināsies tas mūžīgi

Un citi gadalaiki ir atcelti.

     Banāns

Puika, kā to saprast liksi?

Ķekars banānu bij' mums,

Nu viens vienīgs - atlikums!

     Sīpols

Sievas, dzirdēju, ka zilie sīpoli

Vīru spēkam esot derīgi.

Ņemsim vērā, gatavojot maltīti!

     Urbjmašīna

Urbjas, drupinās un vārdi šķiežas,

Apziņā jo dziļāk, dziļāk spiežas.

Klusē beidzot, man jau galva griežas!

      Siltumnīca

Zaļo kā dārzs, bet nav dārzs.

Karsta kā pirts, bet nav pirts.

No tā karstuma man gandrīz apstājās sirds! 


Jānis Spārniņš

Vasaras pilnbriedā

Debesīs gājputni

Atlido, vij ligzdas un dzied.

Gājputnus tāpat, kā laiku

Nevar apturēt,

Kaut saule riet.

Tāpat saulgrieži

Atnāk un iet.

Un dzīve mūsu

Laikam uz vasarām

Līdzi zied.

Raug, ziedons,

Atkal pār laukiem trauc,

Rīti darbā sauc.

Siens, vakar pļautais

Klāts vālā, viz zeltītiem putekšņiem.

Mirdz rasa,

Dimanta un pērļu rotā

Un smaržo gaiss.

Visapkārt Jāņu zāļu

Dvesma.

Un sirsina sienāzis

Stukmaņu pļavu miglājā.

Nakts kļaujas burvības skavās.

Bet Daugavas krastā

Pie Pļaviņām mūzika skan.

Svin saulgriežus te - 

Gan lieli, gan mazi,

Gan Jāņi, gan Līgas

Un visiem te līksmes gana.

Kad tumst

Jāņtārpiņš

Laukus un sētas

Izgaismot iet.

Strauts sidrabu laista.

Vesetas upes ielokā

Aug papardes un zied,

Kā tautumeitas - 

Krāšņas un kuplas.

Aiviekstes līčos

Stalts briedis pret zvaigznēm

Galvu slej:

Viņš klausās līgo nakts dziesmās,

Pār pakalniem atbalsis skan.

Griež grieze Mālkalnu pļavās.

Rāmi plūst Daugavas,

Bez krācēm, atvariem, klintīm,

Bez drosmīgajiem plostniekiem,

Laiks visu satinis kamolā vienā.

Viss plaukst un zaļo,

Skan līgo dziesmas

Vasaras pilnbrieda ziedā.

Jānis Spārniņš

Latvijai

Par tevi un sapni tavu

Es priecāšos šodien gan rīt.

Par tevi, sirdij tik dārgu,

Man pagātnes ainas nāks līdz.


No tāluma atgriežas atbalss

Un diena skanīga kļūst;

Man tēvtēvu meldiņš attāls

Tad ticībai stiprumā plūst.


Par tevi un sapni tavu,

Es priecāšos šodien un rīt.

Par tevi sirdij tik dārgu,

Šie vārdi, lai laikiem skan līdz.

Jānis Spārniņš

Retro - moto spēkratu muzejā

Alfredam Zamockim

Tu dod no pagātnes stara:

Atspulgu, dzirksteli mazu,

Uz zirga, kā dēmons no vara,

Lai joņot pār kalniem varu.


Pretī piemiņa nāk,

Kalta zeltā, sudrabā, bronzā.

Ticība uzvarai māj,

Iedegta gaismekļa lāpā.


Negaisos netrīci,

Pagātnes mirdzumu jūti

No sirds sveicieni

Dārgumus - domās, sapņos, darbos, kas gūti.

Jānis Spārniņš

Bērnības zemē

Bērnības zemē visjaukāk dzied putni,

Visskaistāk mirdz rasa,

trīst smaržīgie ziedi.

Auž zirneklīts sidraba tīklus pļavās,

Lid bites uz vectēva saldajām kļavām.


Ik krūmāja pudurī saullēktu rītos

Tik dzirdami dabas valoda skan.

No vietas šīs pasaulē izgājis esmu,

Šī vieta allaž dārga būs man.


Bērnības zemē no lauku sētas,

Pūš smeldzīgi vēji, raud izcirstais mežs

Un nosūnojis akmens tīrumā vēsta,

Par rētām, kas bumbu sprādzienos plēsts.


Bērnības zemē no lauku sētas,

Ik rīts prasa katram, cik esi vērts,

Bērnības zemē no lauku sētas,

Atmiņu stāstos un darbos mūžs svēts.

Jānis Spārniņš

Haiku. Vārsmas.

"Braki" - 

Ozoli, oši, vītoli.

Garaiņu smarža.

***

Vectēva gleznā - 

Izdzisis ugunkurs

Pusnaktī.

***

Daugava.

Priecēja agrāk,

Tagad sveša.

***

Tumst ūdeņi.

Uz aizsprosta pusi

Aizrāpo duļķains bebrs.

***

Rudens lietavās.

Saules tik maz

Zied mārtiņrozes.

***

Māc bažas - 

Tumsā tāls ceļš

Rudens salnās.

***

Svētvakars baznīcā.

Cik tumša tumsa!

Cik gaiša gaisma!

***

No dienas

Kad šķīrāmies

Viens rudenīgs lietus.

***

Tāpat kā Pļaviņās

Šovakar pie tevis snieg.

Debesis vienādas.

***

Dārd kaujas.

Nāves cīņām nav gala.

Atbalss debesu dzīlēs.


***

Zilā miglājā,

Izgaisa diena.

Nakts skauj tumsu.

***

Par tavu dzīvi

Vēja dziesma,

No tēvu zemes koka krusts.

***

Šai pasaulē - 

Starp zvēriem

Arī zvēri zvērīgāki.

***

Tai tumsai - 

Taisnīgums

Tumsā.

***

Krīt ievziedi.

Daugavas ūdeņos

Zvaigžņota nakts.

***

Senās dzirnavas.

Māj ardievas

Rudens vējiem.

***

Apcirstā bērzā

Izkliedzies, mēģina dziedāt

Sīlis.

***

Uz ganībām.

Mākoņu tumsā

Balsts zosu pulks.

***

Jaunības zemē.

Labu ceļa vēju

Novēlu Sila balodim.

***

Mana pilsēta. 

Ik kā sapņu ainavā

Daugavas balss.

***

Anonīms

***

Pilnmēness naktīs

No debesīm krita

Avīžu lapas.

Šauri un asaraini raksti - 

Jau smagi...

Paliek plaksti.

Nogurusi pelēcība

Alkst vairāk krāsu,

Vienalga - 

Kaut asinssārtu!

Neraudi, mazais, 

Par blusām...

Gan korektors labos,

Svītros, dzēsīs,

Visu baltu darīs.

Balts uz melna,

Melns uz balta,

Bet starp rindām

Acīm redzamais - 

Mēnesgaismā rāmi dej

Izrakstīta pagājība.

***

Mostas saulains rīts,

Mostas cerības, drosme un spīts.

Nometot ikdienu,

Kāpurs par tauriņu top,

Izņem no skapja parādes spārnus,

Paplivina reizes divdesmit 

Un projām ir.

Nav komentāru

Komentēt







Jaunākie ieraksti

  • Porcelāns bibliotēkā. Aināra Zariņa kolekcija
    7. mai. 2025
  • Lasītāju klubiņš aprīlī
    3. mai. 2025
  • Dzeja un mūzika no sirds uz sirdi
    17. apr. 2025
  • Gleznotājai Veltai Toropinai 100
    14. apr. 2025
  • Rakstniece Ilze Lāce tiekas ar lasītājiem
    9. apr. 2025
  • Talkas stāsti uzjundī patīkamas atmiņas
    7. apr. 2025
  • Mazie detektīvi pulcējas, lai izzinātu vēsturi
    13. mar. 2025
Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.