Gleznotājai Veltai Toropinai 100
10. aprīlī Pļaviņās dzimušajai māksliniecei Veltai Toropinai apritēja 100. dzimšanas diena. Pateicoties mākslinieces dēlam, metālmāksliniekam Igoram Celmam, Pļaviņu bibliotēkai radās iespēja izstādīt apskatei trīs Veltas Toropinas gleznas: "Klusā daba ar sēnēm", "Pēc koncerta", "Daugava. Trakais atvars". Darbi būs apskatāmi līdz 16. maijam.
Neliels ieskats mākslinieces mūža veikumā:
"Māksliniece dzimusi 1925.gada 10. aprīlī Gostiņos, Paradovsku ģimenē. Visas viņas gaišās bērnības atmiņas saistītas ar mazo pilsētiņu Aiviekstes krastos, kur turpat netālu trauc varenās Daugavas straumes. Te bija tā vieta zemes virsū, kur „viņa iemācījās klausīties putnu balsīs, izprast ziedu valodu. Viņai patika būt tuvējos mežos, kur priedes šalca tikai viņai vien zināmas teikas. Velta iepazina pat vissīkākos pļavu ziedus, šķiet – sniegpulkstenīši viņai pretī stiepa savus baltos zvaniņus. Klasē mazā meitene bija vislabākā zīmētāja. Viņas burtnīcās bija gan lielā, smaidošā saule, gan draiskie zaķēni, gan viņas tik iemīļotie ziedi.” („Zīlīte” 1.04.1975)Pēc 70 nodzīvotiem mūža gadiem, kur viss galvenais dzīves saturs bija darbs, viņa kā dzīves lielāko gaišumu atcerēsies savu bērnību Aiviekstes krastos, Kampēnu pļavās – Gostiņos. Viņa rakstīs: „Atmiņā neaizmirstami palikuši kārtējie Bērnu svētki Grabažu līcī pašā Aiviekstes krastmalā: Salupes, Krievciema un Gostiņu skola kopīgi izmācītām kora dziesmām pieskandināja visu apkārtni; vēlāk spēles, rotaļas, dejas ….” Ko vērta bija arī gadskārtējā un tradicionālā ugunsdzēsēju zaļumballe ar svinīgo gājienu cauri visai pilsētai ragu mūzikas pavadībā; futbola svētki ar daudzām futbolistu komandām no visas Latvijas, kad visa pilsētiņa bija starp līdzjutējiem. Arī Meža dienas, kuru organizēšanā daudz darīja vietējie skolotāji – aizvērās pat veikali un visur bija vērojami ļaudis ar lāpstām un spaiņiem, stādot kokus.
Jau vidusskolā bija zināms un izlemts, ka Velta būs gleznotāja, tikai kautrīguma dēļ viņa to nestāstīja citiem. Aicinājums viņai skaidrs un noteikts bija radies jau skolas solā. Neizsakāms bija meitenes prieks, kad viņai izdevās ar pirmo mēģinājumu sekmīgi nokārtot iestājeksāmenus un kļūt par Mākslas akadēmijas studenti. 1947. gadā, vēl būdama 4. kursa studente, viņa apprecas „ar studentu, kurš gleznoja par mani labāk” – Aleksandru Toropinu. 1952. gadā piedzimst dvīņi – Juris un Igors, kuri vēlāk turpinās ģimenes tradīciju un arī kļūs par māksliniekiem.
Izstādēs Velta Toropina piedalījusies no 1955. gada. Tās notikušas ne tikai galvaspilsētā, bet arī – Jēkabpils muzejā, Koknesē, vairākas izstādes dzimtajās Pļaviņās gan kopā ar kādreizējo zīmēšanas skolotāju Voldemāru Jākobsonu, gan vienai. Mākslinieces darbi aizceļojuši uz privātkolekcijām gan dzimtenē, gan ārvalstīs: Vācijā, Anglijā, ASV, Austrālijā, Holandē, Čehoslovākijā, Izraēlā un citur.
Sekmīgi un ar prieku māksliniece strādājusi kā bērnu grāmatu ilustratore – vēl daudzi no mums, kuriem 60. 70. gadi bija bērnības laiks, atcerēsies gaišās noskaņas grāmatiņu lappusēs: Rūdolfa Akera „Ziedošās zemes stāsti” (1962), „Drošsirdīgais bērzs” (1963), „Bumbieru birzstala” (1965), „Bišu dravā” (1976), „Meži mostas” (1973); „Sniegpulkstenītes zvana” (1970), Vilmas Delles „Skanīgā krūze” (1965), Ilzes Indrānes „Labā diena” (1966), Dzidras Rinkules Zemzares „Ežapuķe” (1977), Konstantīna Paustovska „Tērauda gredzentiņš” (1969). 1964. gadā iznāca bērnu grāmatiņa „Visu paši”, kur V. Toropina bija ne tikai ilustrāciju autore, bet pati rakstījusi dzejas rindas. Jāpiebilst, ka māksliniece labprāt rakstīja arī dzeju vēlākajos dzīves gados, kad to darīt lika noskaņojums – mūsu bibliotēkā glabājas V. Toropinas rokraksta fotokopija „Par Gostiņiem dzejā”.
Velta Toropina pazīstama arī kā žurnālu mākslinieciskā redaktore – žurnālā „Veselība” (no 1968. gada), „Zīlītē” (no 1971. gada). Īpašas attiecības māksliniecei ir ar bērnu žurnālu „Zīlīte” – no 60. gadu sākuma te ik numurā ir Veltas Toropinas ilustrācijas, jo „…vismīļākā, vistuvākā māksliniecei ir bērnu pasaule. Viņa zīmē draiskos nerātņus zēnus un rātnās meitenītes kārtīgām bizītēm. Tur zaķēni un vāverēni, sunīši un kaķēni. Un, protams, putni – pati zīlīte un medņi. Tur neparasta un krāšņa ziedu bagātība. Tās rada prieku un izstaro labestību. Jo tāda ir mākslinieces daba!” (Zīlīte, 1.04.1975).
Māksliniece nu jau daudzus gadus ir aizsaules ceļos (2007), taču atmiņas par Gostiņu meitēnu Veltu vēl joprojām vairāk vai mazāk spilgtas dzīvo viņas dzimtajā pusē. Turot rūpi par šo personisko stāstu saglabāšanu, aicinām dalīties ar tiem – nāciet uz bibliotēku un izstāstiet, vai arī uzrakstiet! Pļaviņu novada bibliotēkas darbinieces būs priecīgas papildināt ar tiem novadpētniecības kolekciju. Priecāsimies arī par fotogrāfijām."
/ Teksts no I. Grandānes sagatavotās publikācijas "Saulgriezes tiecas pretī saulei" "Pļaviņu Novada Ziņas" , 16.04.2025. /
Ziņu sagatavoja: Ineta Grandāne, Pļaviņu bibliotēkas vadītāja