Rakstniece Ilze Lāce tiekas ar lasītājiem
5. aprīļa sestdienas rīts daudzus pārsteidza ar sniega segas klātu zemi un vēlāk arī ar īstu cīruļputeni, kad sniegs krīt un krīt milzīgām pārslām, lai arī mums tik ļoti būtu gribējies pavasarīgu dienu. Pļaviņu bibliotēkā šī diena īpaša, jo gaidījām ciemos rakstnieci Ilzi Lāci. Īpašo svētku sajūtu modināja dzeltenās narcises vāzē, lai arī aiz loga nerimstoši puteņoja.
Rakstniece, juriste un tulkotāja Ilze Lāce (Verhaeghe;1957) ieguvusi jurista izglītību Latvijas Universitātē, uz ko pamudinājusi vectēva advokāta profesija. Tomēr jau sākotnējās darba gaitas saistītas ar literatūru, jo strādājusi par juridisko redaktori izdevniecībās “Liesma”, “Avots”, arī kā tulkotāja dažādos grāmatu apgādos, pateicoties labajām angļu valodas zināšanām un interesei par grāmatniecību. Šoreiz ir jāatzīst, ka tas ir ģimenes mantojums – viens no rakstnieces vectēviem ir Vilis Lācis, arī māte strādājusi izdevniecībā “Liesma”. Vēlāk literatūras tulkošana kļuva par līdzekli, kā nopelnīt iztiku dzīvošanai, ģimenes uzturēšanai. No angļu valodas tulkoti vairāk kā 50 darbi no angļu, amerikāņu literatūras – gan literatūra izklaidei, gan arī spoži literārie darbi (E. Vortones “Nevainības laikmets” (2001), “Etens Froms” (1998); Dž. Ērvinga “Garpa pasaule”(2002); A. Raisas “Velns Memnohs” (1998)). Ar Ilzes Lāces tulkoto daiļliteratūru pasākuma apmeklētāji varēja iepazīties grāmatu izstādē. Kā tulkotāja viņa nonākusi arī neapskaužamās situācijās, kad ar vienu kaķa lēcienu uz datora klaviatūras, tiek pazaudēts mēneša tulkotājas darbs, vai arī, pieliekot punktu kādam Džeinas Ostinas romāna tulkojumam, atklājies, ka kādā citā izdevniecībā šī grāmata jau nāk klajā.
Lai spētu uzturēt ģimeni, 2002. gadā Ilze Lāce devusies uz Briseli, lai strādātu par juristi lingvisti Eiropas Savienības Padomes Juridiskajā dienestā, kur aizvadīti 15 darba gadi. Rakstniece šo laiku atceras kā smaga un nogurdinoša darba gadus, kur zināmu krāsainību piešķīra improvizācijas ar pašas radītiem literāriem tekstiem darba pauzēs. Ilze Lāce atzīst, ka uz rakstniecību viņu vienmēr mudinājuši jau Latvijas dzīves periodā tuvi draugi un rakstnieki, grāmatizdevēji Lienīte Medne-Spāre un Vladis Spāre. Tā pienācis brīdis, kad vairs nevar nerakstīt. Pirmās īsstāstu publikācijas aptuveni no 2014. gada literārajos žurnālos “Jaunā Gaita”, “Konteksts”, “Domuzīme”. Rakstniece nenoliedz mantojumā saņemto rakstniecības talantu no vectēva, rakstnieka Viļa Lāča, kura māsa Milda arī bijusi literāri apdāvināta un spējusi rediģēt brāļa literāros tekstus. Lai arī, ja balstāmies uz pirmo publicēto stāstu datējumu vai pirmās grāmatas iznākšanu, Ilze Lāce pieskaitāma pie tiem latviešu rakstniekiem, kuri literatūrā ienākuši samērā vēlu. Rakstniece atzīst, ka nevarētu teikt, ka nav mēģinājusi rakstīt jau agrā jaunībā, taču jau toreiz sapratusi, ka Brežņeva laikmetā, kas sakrita ar viņas jaunību, visi rakstošie un rakstīt mēģinātāji tiek turēti īpašā čekas uzraudzībā, spiežot uz sadarbību, turot kontrolē. Tieši tādu jaunības piedzīvojumu viņa aprakstījusi savā stāstā “Juze un Čekas kāpurs”, kas publicēts literārā žurnāla “Jaunā Gaita” 2024. gada decembra numurā. Rakstniece šo stāstu, kas rakstīts no personīgi pieredzētā, bija izvēlējusies lasījumam tikšanās laikā Pļaviņu bibliotēkā.
Iespēja pensionēties, kalpojusi par iespēju pievērsties literatūrai kā sistemātiskam darbam. Rakstniece atzīst, ka viņas stāsti vispirms dzimst iztēlē un tikai tad, kad ir pilnīga skaidrība un stāsts jau ir dzimis, viņa ķeras pie papīra un sāk rakstīt, piederot pie tiem, kuri uzskata, ka vieglāk tekstu ir rakstīt ar pildspalvu rokās. No 2020. gada līdz šim brīdim apgādā “Zvaigzne ABC” iznākuši trīs stāstu krājumi: “Baloži uz Žozetes jumta”, “Sarunas uz sētas kāpnēm” un aizvadītā gada nogalē “Plēšputnam līdzi”.
Tikšanās turpinājumā saruna centrējās uz pēdējo stāstu krājumu, kas tika apspriests Lasītāju klubiņā marta mēnesī. Viedokļi kā vienmēr bija dažādi – no pilnīga nolieguma līdz literāram tekstam, par kuru priecājas literatūras gardēži. Rakstniece bija gatava uzklausīt arī kritiskus lasītāju viedokļus, bet netrūka arī atzinīgu vērtējumu, atzīstot valodas tēlainību, spēju uzburt veselu pasauli, par kuru varētu uzrakstīt romānu. Mums, bibliotekārēm bija prieks, ka mūsu lasītāji bija labi sagatavojušies sarunai ar rakstnieci, ka daži no viņiem pēc sarīkojuma gribēja vēlreiz atgriezties pie jau lasītajiem krājuma stāstiem, jo rakstnieces stāstījums bija sniedzis ierosmi būt vērīgākiem un, lasot vēlreiz ,novērtēt nenovērtēto. Protams, grāmata ieinteresēja arī tos, kuri vēl nav paspējuši stāstu krājumu izlasīt. Laba literatūra vienmēr iedvesmo!
Publikāciju sagatavoja: Ineta Grandāne, Pļaviņu bibliotēkas vadītāja