Pļaviņu bibliotēka - Literārā lapa

Radošo darbu konkursa "Iedvesma. Redzēt, dzirdēt un just" laureātu darbi

Thu, 27 Jul 2023 09:41:00 +0000

Antra Galiņa

Dusmu inde

Patiess notikums

Tas notika sen, vēl padomijas laikos, mazā, nomaļā ciemā ar kareivīgu nosaukumu un kolhozu, kas arvien atradās sociālistiskās sacensības rādītāju astes galā. Turp pēc tehnikuma beigšanas darbā tika norīkota Agnese, meitēns tikko no skolas sola, kam, uzsākot darba gaitas, vēl nebija pat pilni 20 gadi. No tiem laikiem daudz ūdeņu aiztecējis, tomēr darbojošos personu vārdus tik un tā esmu mainījusi.

Agnese jau kādu laiciņu ciemā bija nodzīvojusi, tāpēc zināja, ka pasta priekšniecei Taņai ir šerpa valoda un asa mēle. Protams, izņemot gadījumus, kad tā kļuva mīksta un lunkana pēc pašas Taņas vēlmēm un izdevīguma. Reizēm mēle dzēla pa labi un kreisi, ievainojot, uzbangojot kaislības un pat pārvēršot draugus ienaidniekos. Kurš gan to nezināja! Rīta pusē pastā ieejot, ne vienreiz vien gadījās ieraudzīt, ka pastniecītes sēdēja sasārtušām sejām un nodurtām acīm, priekšnieces Taņas mēles sadzeltas.

Agnesei līdz šim bija paveicies. Ne sūdzības ciemā vai rajonā, ne niknu uzbraucienu, pat ne neglītu tenku nebija bijis. Ja viņai jaunības naivumā šķita, ka tas tā var turpināties mūžīgi, tā bija, kā tagad saka, viņas problēma. Jo vienu dienu arī Agnese izdzirdēja, ka Taņa par viņu pastā esot ļaudīm stāstījusi. No puspatiesībām savārījusi samazgu žurgu, no kvēlošas ogles uzpūtusi ugunsgrēku. Agnese, protams, bija vēl ļoti jauna - tā bija viņas pirmā īstā darbavieta, neskaitot biešu ravēšanu un zirņu plūkšanu dzimtajā kolhozā vasaras brīvlaikos, un viņai bija mīksta sirds un mīkstas rozā ķepiņas ar ievilktiem nadziņiem. Viņa nemēdza dusmas turēt. Taču nadziņi viņai bija, pat ja meitēns parasti izvēlējās tos nevienam nerādīt. Tomēr gadījās ļoti reti izņēmumi, no kuriem pirmais un lielākais bija tas Taņas samazgu lējiens. Ai, kāds atriebes alku ugunsgrēks iedegās sirdī un prātā! Dusmu inde apņēma katru apziņas, katru būtības molekulu. Būtu ijusi gudrāka, viņa tikai pasvilpotu - lai taču runā, jo kur ir tāda jauna meita, kas ne reizi ciema ļaudīm nav par galodiņu mēles trīšanai tikusi? Taču kur lai viņa savos tik tikko 20 gados to dzīves gudrību būtu ņēmusi, kad visa būtība sauca - atdarīt, atmaksāt! Gribējās, lai arī pāridarītājai sāp un ir riebīgi. Gribējās, lai arī to intrigu vāceli pārņem dusmu inde, lai viņa izbauda, kā tas ir. Agnese sāka kalt atriebes plānus, un ilgi domāt viņai nevajadzēja. Satrauktajā prātā idejas pašas nāca pulkiem vien. Mazliet nomierinājusies, Agnese sarīkoja tām atlases konkursu, līdz palika viena. Tomēr viņa saprata, ka tās realizēšanai noderētu kāds sabiedrotais. Uzrunāja dažas draudzenes, un visas, pilnīgi visas kā viena piekrita iesaistīties.

- Viņa uzrakstīja par mani sūdzību uz rajonu, ka es viņas vīram neeju katru dienu smērēt kaklu ar glicerīna - lugola šķīdumu, - teica feldšerīte, - visi cilvēki to dara paši vai ģimenē palīdz cits citam, ja pats nekādi nevar. Man pilnīgi ar pavēli lika iet tam vīrišķim katru dienu kaklu smērēt!

- Par mani viņa zvanīja zonas priekšniecei, ka neesmu laikus darbā, lai gan todien kavējās autobuss, un visi to zināja. Ko tad lai es būtu darījusi? Personīgās Volgas man nav, - aizvainojums nebija gājis secen pat jaunajai farmaceitei no pilsētas, kas tobrīd aizvietoja aptiekas vadītāju un katru dienu braukāja uz darbu un atpakaļ, un ciemā vēl tik tikko sāka degunu apsildīt.

- Bet par mani viņa izplatīja tik neglītas tenkas, ka ne atkārtot nedrīkstu, - piebalsoja jauna sieva, kas gaidīja pirmo bērniņu.

Nodrošinājusies ar atbalsta komandu, Agnese ķērās pie lietas. Viņai nekad nebija problēmu sarīmēt humoristisku rīmīti, bet toreiz tā burtiski atskrēja un pati salikās pantos, turklāt humora tajā bija maz, toties satīras - atliektiem galiem. Garš, dzēlīgs dzejojums. Par to, kā Taņa tenko, kā bojā cilvēkiem dzīvi, par viņas kāri pēc klačām. Izdevās tiešām iespaidīgi. Nepaslinkoja, par visām drukātiem burtiem vai sagrozītos rokrakstos pārrakstīja to kādos 15 eksemplāros. Toreiz kopētāji vis nebija katrā mazā iestādītē, pat rakstāmmašīna reizēm bija dienas laikā ar uguni jāmeklē, sevišķi tādā nomaļā ciemā. Aptiekāre iedeva savam pilsētas aptiekas kolektīvam aploksnes un palūdza, lai katra uzraksta adresi uz vienas no tām, arī drukātiem burtiem vai sagrozītā rokrakstā. Kad kolēģes jautāja, kāpēc tā, tad pateica tikai - vajag, pēc tam izstāstīšot. Kolēģes uzticējās un sarakstīja tās adreses. Uz ciem apdomi. Uz kolhoza kantori. Uz mehāniskajām darbnīcām. Uz skolu. Uz mežniecību. Kādām lielākajām klaču tantēm. Kādiem vīriem ar garākām mēlēm. Tad aploksnes bez atpakaļadreses tika samestas pasta kastītēs. Daļa - pašu ciemā, daļa - šur un tur citur, kur kurai gadījās tajās dienās būt.

Atsauksmes nebija ilgi jāgaida. Kā jau dziļos laukos, visi uzzināja visu. Par to, kā veči darbnīcās rēkuši un uzjautrinājušies. Kā ciema priekšnieks iesaucis kabinetā feldšeri un jautājis, vai tas viņas roku darbs, uz ko, protams, saņēmis noliedzošu atbildi ar nevainīgu acu plakšķināšanu. Lai gan priekšnieks itin nemaz nebijis dusmīgs, drīzāk smīkņājis ūsās. Tomēr visjaukākās ziņas pienāca no pasta, kā Taņa tur ārdījusies un plosījusies, ar miliciju un prokuroru nezināmajam ļaundarim draudēdama. Pastnieces esot klusi sēdējušas un darījušas savu darbu, un acīs visām dzirkstījis prieks un gandarījums, bet lūpās - slēpts smaidiņš. Visas saskatījušās, pacēlušas šķirojamās avīzes augstāk, lai nosedz apmierinājuma izteiksmi sejā, un tik šķirojušas tālāk. Vai Agnese, kas kopš skolas sola centās būt pareiza visās lietās, jebkad būtu varējusi iedomāties, ka draudi uzsūtīt viņai miliciju var tā pacilāt prātu un ielīksmot sirdi? Tā bija varena pretinde. Viņa pat piedeva Taņai. Lai dzīvo vesela, savu tā bija saņēmusi. Turklāt jāteic, ka turpmāk Taņa tiešām mazliet pierāvās. Vairs nešķiedās ar sūdzībām pa labi un pa kreisi, un arī neglītas tenkas apdomīgāk laida pār lūpām. Un katru pienākošo vēstuli pastā rūpīgāk nopētīja, pirms atdeva pastniecēm, sevišķi tās bez atpakaļadreses.

Čūska dzeļ tāpēc, ka tā ir čūska. Dzelt ir čūskas dabā. Turklāt arī čūska visbiežāk dzeļ tieši aizstāvoties. Dažām čūskām ir ar indi pildīti zobi, un to dzēliens saindē sadzelto, reizēm līdz nāvei. Turklāt no čūsku indes, ja izdodas laikus tās nolikt pie vietas, var iegūt gan pretindi, gan izmantot to citu zāļu izgatavošanai.

Taču mēs esam cilvēki, nevis čūskas. Neaizmirsīsim to. Vienkārši atcerēsimies, ka mēs esam cilvēki. Tā ir priekštiesība un atbildība. Mēs esam aicināti saglabāt un dziedēt, atbalstīt un glābt. Tieši tik vienkārši. Mēs esam cilvēki, un paliksim šī sava aicinājuma cienīgi.

Antra Galiņa

Trīszaru dakšiņa

Vārdu spēlītes

Viens

Viens Dievs Universā, viena saulīte debesīs,

Un es - no nebūtības nākusi ārā

Vienā vienīgā eksemplārā!

Divi

Baznīcas dārzā uz sola divi balodīši sēd.

Abi tik dūdo un dūdo,

Un vairs ne guļ, ne ēd.

Trīs

Sagšiņa, krakšiņa, trīszaru dakšiņa -

Uzšķiļas prātā un noskrien gar mēlīti -

Es spēlēju vārdu spēlīti

Četri

Istabai četri kakti, katrā - pa palaidnim.

Trim no tiem katram četras bij' blēņas,

Ceturtajam - pietika ar trim.

Pieci

Sarkani tomāti uz loga ailes.

Kur ņēmi? Tev acis gailē -

Pieci pirksti un bišķi bailes.

Seši

Slikti, ja seši pie vien datora. Labi, ja seši putni aiz traktora.

Ja seši puiši cīnās dēļ meitenes sirds,

Pasakiet tagad - labi vai slikti tas ir?

Septiņi

Septītā diena nedēļā tā kā pērlīte mirdz,

Lai mazliet Debesu miera šodien var izbaudīt sirds,

Un lai par iepriecu jauku ticīgiem Kristū tā ir!

Astoņi

Četras dūres, četras botas, kopā astoņi -

Redz, kur ņipri plūcas divi puišeļi!

Viņu abu kucēniņi arī kauties sāk,

Rūcošs, rejošs astoņķepis veļas kamolā.

Loterija

Lūk, eiriks būs, un ātri dod man biļeti!

Bet momentloterijai šai ir tāda liga -

Es dodu eiriku, bet pretī man - tik piga!

Vasara

Uz saules pannas apcep nopļautā zāle

Un brūni atpūtnieki brien viļņu vālos.

Ir saj[ūta tāda, ka turpināsies tas mūžīgi

Un citi gadalaiki ir atcelti.

Banāns

Puika, kā to saprast liksi?

Ķekars banānu bij' mums,

Nu viens vienīgs - atlikums!

Sīpols

Sievas, dzirdēju, ka zilie sīpoli

Vīru spēkam esot derīgi.

Ņemsim vērā, gatavojot maltīti!

Urbjmašīna

Urbjas, drupinās un vārdi šķiežas,

Apziņā jo dziļāk, dziļāk spiežas.

Klusē beidzot, man jau galva griežas!

Siltumnīca

Zaļo kā dārzs, bet nav dārzs.

Karsta kā pirts, bet nav pirts.

No tā karstuma man gandrīz apstājās sirds!

Jānis Spārniņš

Vasaras pilnbriedā

Debesīs gājputni

Atlido, vij ligzdas un dzied.

Gājputnus tāpat, kā laiku

Nevar apturēt,

Kaut saule riet.

Tāpat saulgrieži

Atnāk un iet.

Un dzīve mūsu

Laikam uz vasarām

Līdzi zied.

Raug, ziedons,

Atkal pār laukiem trauc,

Rīti darbā sauc.

Siens, vakar pļautais

Klāts vālā, viz zeltītiem putekšņiem.

Mirdz rasa,

Dimanta un pērļu rotā

Un smaržo gaiss.

Visapkārt Jāņu zāļu

Dvesma.

Un sirsina sienāzis

Stukmaņu pļavu miglājā.

Nakts kļaujas burvības skavās.

Bet Daugavas krastā

Pie Pļaviņām mūzika skan.

Svin saulgriežus te -

Gan lieli, gan mazi,

Gan Jāņi, gan Līgas

Un visiem te līksmes gana.

Kad tumst

Jāņtārpiņš

Laukus un sētas

Izgaismot iet.

Strauts sidrabu laista.

Vesetas upes ielokā

Aug papardes un zied,

Kā tautumeitas -

Krāšņas un kuplas.

Aiviekstes līčos

Stalts briedis pret zvaigznēm

Galvu slej:

Viņš klausās līgo nakts dziesmās,

Pār pakalniem atbalsis skan.

Griež grieze Mālkalnu pļavās.

Rāmi plūst Daugavas,

Bez krācēm, atvariem, klintīm,

Bez drosmīgajiem plostniekiem,

Laiks visu satinis kamolā vienā.

Viss plaukst un zaļo,

Skan līgo dziesmas

Vasaras pilnbrieda ziedā.

Jānis Spārniņš

Latvijai

Par tevi un sapni tavu

Es priecāšos šodien gan rīt.

Par tevi, sirdij tik dārgu,

Man pagātnes ainas nāks līdz.

No tāluma atgriežas atbalss

Un diena skanīga kļūst;

Man tēvtēvu meldiņš attāls

Tad ticībai stiprumā plūst.

Par tevi un sapni tavu,

Es priecāšos šodien un rīt.

Par tevi sirdij tik dārgu,

Šie vārdi, lai laikiem skan līdz.

Jānis Spārniņš

Retro - moto spēkratu muzejā

Alfredam Zamockim

Tu dod no pagātnes stara:

Atspulgu, dzirksteli mazu,

Uz zirga, kā dēmons no vara,

Lai joņot pār kalniem varu.

Pretī piemiņa nāk,

Kalta zeltā, sudrabā, bronzā.

Ticība uzvarai māj,

Iedegta gaismekļa lāpā.

Negaisos netrīci,

Pagātnes mirdzumu jūti

No sirds sveicieni

Dārgumus - domās, sapņos, darbos, kas gūti.

Jānis Spārniņš

Bērnības zemē

Bērnības zemē visjaukāk dzied putni,

Visskaistāk mirdz rasa,

trīst smaržīgie ziedi.

Auž zirneklīts sidraba tīklus pļavās,

Lid bites uz vectēva saldajām kļavām.

Ik krūmāja pudurī saullēktu rītos

Tik dzirdami dabas valoda skan.

No vietas šīs pasaulē izgājis esmu,

Šī vieta allaž dārga būs man.

Bērnības zemē no lauku sētas,

Pūš smeldzīgi vēji, raud izcirstais mežs

Un nosūnojis akmens tīrumā vēsta,

Par rētām, kas bumbu sprādzienos plēsts.

Bērnības zemē no lauku sētas,

Ik rīts prasa katram, cik esi vērts,

Bērnības zemē no lauku sētas,

Atmiņu stāstos un darbos mūžs svēts.

Jānis Spārniņš

Haiku. Vārsmas.

"Braki" -

Ozoli, oši, vītoli.

Garaiņu smarža.

***

Vectēva gleznā -

Izdzisis ugunkurs

Pusnaktī.

***

Daugava.

Priecēja agrāk,

Tagad sveša.

***

Tumst ūdeņi.

Uz aizsprosta pusi

Aizrāpo duļķains bebrs.

***

Rudens lietavās.

Saules tik maz

Zied mārtiņrozes.

***

Māc bažas -

Tumsā tāls ceļš

Rudens salnās.

***

Svētvakars baznīcā.

Cik tumša tumsa!

Cik gaiša gaisma!

***

No dienas

Kad šķīrāmies

Viens rudenīgs lietus.

***

Tāpat kā Pļaviņās

Šovakar pie tevis snieg.

Debesis vienādas.

***

Dārd kaujas.

Nāves cīņām nav gala.

Atbalss debesu dzīlēs.

***

Zilā miglājā,

Izgaisa diena.

Nakts skauj tumsu.

***

Par tavu dzīvi

Vēja dziesma,

No tēvu zemes koka krusts.

***

Šai pasaulē -

Starp zvēriem

Arī zvēri zvērīgāki.

***

Tai tumsai -

Taisnīgums

Tumsā.

***

Krīt ievziedi.

Daugavas ūdeņos

Zvaigžņota nakts.

***

Senās dzirnavas.

Māj ardievas

Rudens vējiem.

***

Apcirstā bērzā

Izkliedzies, mēģina dziedāt

Sīlis.

***

Uz ganībām.

Mākoņu tumsā

Balsts zosu pulks.

***

Jaunības zemē.

Labu ceļa vēju

Novēlu Sila balodim.

***

Mana pilsēta.

Ik kā sapņu ainavā

Daugavas balss.

***

Anonīms

***

Pilnmēness naktīs

No debesīm krita

Avīžu lapas.

Šauri un asaraini raksti -

Jau smagi...

Paliek plaksti.

Nogurusi pelēcība

Alkst vairāk krāsu,

Vienalga -

Kaut asinssārtu!

Neraudi, mazais,

Par blusām...

Gan korektors labos,

Svītros, dzēsīs,

Visu baltu darīs.

Balts uz melna,

Melns uz balta,

Bet starp rindām

Acīm redzamais -

Mēnesgaismā rāmi dej

Izrakstīta pagājība.

***

Mostas saulains rīts,

Mostas cerības, drosme un spīts.

Nometot ikdienu,

Kāpurs par tauriņu top,

Izņem no skapja parādes spārnus,

Paplivina reizes divdesmit

Un projām ir.

No literārās lapas aprīlī (Nr.2, 2022)

Fri, 22 Apr 2022 16:36:00 +0000

Jānis Spārniņš

***

Raibs taurenīts

Pārziemojis bēniņos

Nolaižas pirtsslotā.

***

Apmaldījies miglā

Kliedz sīlis

Izkliedzies mēģina dziedāt.

IRISA ZĀLĪTE - esmu Aiviekstes kaija no Lubānas puses, kura nolaidusies Pļaviņās. Pilsētā, kas stingri noenkurojusies Daugavas krastā - šķiet, viegli iesnaudusies, kamēr apkārt tai notiek mūžīga kustība. Satiekas un šķiras ceļi, dzelzceļa sliedes, autobusi un vilcieni. Iespējams neatskatoties doties uz priekšu. Vai pārdomāt un mainīt virzienu, vai izkāpt, apsēsties un gaidīt, kā to izdarīju es - jo iespējams, kāds ir ceļā pie tevis. Esmu dārzniece pēc izglītības un biškope pēc pārliecības. Ir nācies “art” arī kultūras lauciņu. Kādai domai, noskaņai vai notikumam veltītus vārdus uz papīra rindoju reti. Parasti tie sapinas kāda adījuma dzīparos un tur arī paliek.

Laimes naudiņa

Ne Romā, bet tepat Aronā,

Ne saules pielietā, bruģētā laukumā,

Bet ziemas ieskautā meža līkumā

Dzīva, vizoša avota actiņa

Raugās mākoņos kā brīnumā.

Ne Romā, bet tepat Aronā

Iznāca saule debesu pagalmā,

Kā zelta raudiņu, laimes naudiņu

Iemeta pār plecu avota dziļumā.

Sapņi lai piepildās dienu ritumā

Ne Romā, bet tepat Aronā.

P. s. Romas centrā, slavenajā Tevī laukuma strūklakā nereti dienā samesto laimes naudiņu summa sastāda 3000 eiro. Naudu nodod labdarībai.

Teika Millere

***

Es katru dienu

Ķemmēju zaļus matus.

Es nezinu vai zālei patīk,

Ka es ķemmēju viņas zaļos matus,

Bet es to daru.

Un tad es runājos ar vēju -

Rudens lapu pavedēju

Visvairāk man patīk runāt ar lietu

Jo tad man nav jāķemmē zālei matus.

No Literārās lapa decembrī (Nr.1., 2021)

Wed, 29 Dec 2021 14:09:00 +0000

Pļaviņās un tuvīnā lauku apkārtnē dzīvo radoši ļaudis, kuri dažādos mākslas veidos rada brīnišķīgas lietas, arī rakstot dzeju un stāstus. Neslēpjot sveci zem pūra, ar šo izdevumu vēlamies iepriecināt apkārtējos un pievērst uzmanību tiem, kuri sev un saviem mīļajiem raksta dzejas rindas, uzticot papīram savas domas un izjūtas. Kādam varbūt liekas, ka sacerēt dzejoli ir pavisam viegli un vienkārši, taču nē! Lai to radītu ir nepieciešama griba un pašiedvesma. Vārdus no haosa savirknēt rindās, izsakot savu vēstījumu, prieku un sāpi, spēj tikai sirdsgudrie. Vienam tās ir īsas četrrindes, citam top garāki, nopietni un dziļdomīgi dzejoļi, citam ar humora piesitienu, bet ir pateikts kas dziļi izjusts un savs. Pļaviņu bibliotēkai ir iecere izdot Literāro lapu, kurā iepazīstināsim ar mūsu radošajiem cilvēkiem un viņu literārajiem darbiem, kas nav vēl publicēti. Šajā literārajā lapā piedāvājam iepazīt septiņu autoru darbus. PALDIES dzejniekiem par uzticēšanos, atklāsmēm un sadarbību! Lasīsim, iedvesmosimies un ļausimies pārdomām!

Lapas veidotāja Ramona Kristvalde

Andris Vērdiņš par sevi nemīl runāt. Vien nojaušams, ka talantīgajam jaunietim ir vēlme radoši izpausties. Andris raksta dzeju, komponē mūziku un aizraujas ar grafisko mākslu. Latvijas Universitātē iegūts bakalaura grāds ģeogrāfijā. Paralēli darbam Pļaviņu kultūras centrā, Andris dzejo, spēlē ģitāru, raksta dziesmas grupai “Elpus”, kuras pats arī izpilda, muzicē grupā ”Mellana”. Nesen iznāca grupas ”Elpus” jaunais albums. Andris ir atsaucīgs un vērsts uz sadarbību.

STARP ZVAIGZNĀJIEM

uztrīts sirpis

pie debesu bļodas

tas mēness

upes spogulī skujas

ai mēness

kam tā sapucējies

vai sauli precēt

esi sacerējies

ai mēness

kur tās kāzas dzersi

vai mani līdzi ņemsi

bet viņš tikai smīn

ar savu greizo smaidu

teic lielajos greizajos ratos

jau sen es tevi gaidu

EJU

jau piecus miljardus gadu

es eju izlūkos

saules ceļus pārzīmēju

plaukstu līnijās

tirgoņi svētceļnieki

muzikanti zvaigžņu gani

ceļā sveicina kā

simtu reižu redzējušies būtu

eju eju eju

jau piecus miljardus gadu

es eju izlūkos

pa pēdām nāk nojauta

ka reiz te esmu bijis

Vendija Kažemaka – Pļaviņu vidusskolas 10.klases skolniece. Droši sper pirmos radošos soļus. Klausoties mūziku, raksta dzeju un stāstus. Meitene dzīvo Madonas novada Sausnējas pagastā, bet ikdienas gaitas saista ar Pļaviņu pilsētu. Daudz lasa, kopā ar ģimeni apmeklē pilsētā notiekošos pasākumus. Vendija ir inteliģenta, sirsnīga un toleranta jauniete.

Ja varētu es kokā pārvērstos

Un zaļās lapās ietītos

Tad saulei pretī tiektos

Un vējiem līdzi liektos

Tad manu sirdi mizās ietītu

Lai mizgrauži to neuzplēš

Esmu Līga Jankalāne, es nāku no skaistākās vietas Latvijā - Pļaviņām. Es aizraujos ar mūziku, mācībām, pastaigām dabā un satikšanos ar draugiem. Man dzīvē galvenās vērtības ir patiesi cilvēki, kuri ir skaisti savā vienkāršumā.

Stāstu tik daudz, kā gribētos tos visus izstāstīt,

Arī sāpju tik daudz, ka gribētos tās visas izsāpēt.

Ar stāstiem un sāpēm saveļas viss,

Ar vārdiem, tas jau pazudis.

Jānis Spārniņš – dzejnieks un fotogrāfs ar pieredzi. Bibliotēkās ir vairāki viņa dzejoļu un haiku krājumi, bet fotogrāfijas sniedz prieku skatītājiem. Pļaviņām – savai pilsētai, Jānis Spārniņš dāsni dāvājis savu aktīvo mūžu, radošajos darbos daudzinot dzimto pusi. Neraugoties uz bagātajiem gadiem, Spārniņa kungs joprojām aktīvi strādā, apkopojot savas pilsētas un apkārtnes vēstures materiālus.

Mirkļu atspulgos

Par viena mana novadnieka zēna gaitām

Ir pēckara piecdesmito gadu sākums. Aust skanīgs, smaržīgs pavasara rīts. Līdz ar gaismiņu, ātrāk nekā citudien ierodos plostnieka apmetnē “Skujaiņos”. “Labrīt!” – man acīs iespīd spožā pār Aiviekstes upi uzlēkusī saule. Pulkstenis seši. Vai tas ir agrs? Varbūt ne, ja esi plostu sējēju un pludinātāju pulsā. Te viss vibrē no sajūtas, ka nekas nav neiespējams. Darbs uz ūdens un krastā kūsā no tumsas līdz tumsai. No patālās Aiviekstes augšteces plosti tiek rūpīgi pārbaudīti un sagatavoti atbildīgam braucienam pa Daugavu. Es sakārtoju kaudzēs savas vakar sagrieztās, savērptās klūgas un mirkli lūkojos apkārt. Jau raisās pirmie ievziedi, skan lakstīgalu balsis, čalo urgas. Visur valda dzīvība. Arī upē. Plostnieku barakā (naktsmītnē) ieturam brokastis. Brūnā cigoriņu kafija ir rūgta un brīnišķīga. Dažas minūtes vēlāk mani darba biedri ir iztukšojuši savas tasītes un viennozīmīgi uzsauc: “Vīri pie airiem! Aidā uz Rīgu!” Mazliet apmulsis es dodos uz vienu no plostiem, kas ūdeņos līgojas atsiets upes krastā. “Liels sveķains, lielāks, vēl lielāks” – zem kājām man gremdējas varenie skujkoku baļķi, gatavi pretoties viļņu patvaļām un atvaru straumēm. Šķiet tie mani uzrunā un mierina. Kā milzu lāpstas snauž garie, smagie uz kumbriem (šķērsbaļķiem) nostiprinātie airi. Pēc nedaudz minūtēm arī korņiks (plosta saimnieks un “kapteinis”) vērīgs ar malačiem (salīgtiem strādniekiem) nesot somas uznāk uz plosta. Triekdami nebeidzamos plostnieku jokus, viņi ieņem savas vietas. Drīz vien mūsu gatavais plosts iziet grūtajā, bet skaistajā ūdens ceļā. Šī ir tā reize, kad es vēl zēns būdams braucu ar plostu. Lielo plostošanas meistaru lūgts un pierunāts. Ne peļņas, bet sava prieka un intereses dēļ. Pie viena, lai redzētu savu savīto klūgu sīkstumu un izturību, kad resnie plosta baļķi nepārtrauktā kustībā trinas un beržas viens pret otru. Aiviekste savos ūdeņos saņēmusi plostu, nes to garām mazai Gostiņu pilsētiņai, kas lepojas ar Latvijā vislielāko nosaukumu skaitu. Kreisā krastā koku ieskauta, skaistā Grabažu līcī galvas ceļ zeltdzeltenās pureņu pogas. Gaisā spurdz putnu bari. Upe ir šaura un izbraukšana cauri diviem tiltiem prasa veiklību un māku. Uz plosta esmu kā ceļotājs. Tikai tagad īsteni sāku saprast, cik grūti plostniekiem nākas pelnīt naudu. Daugavas krāces, atvari un sēkļi palu ūdeņu stiprajā straumē no vairākām plenēm (baļķu sasaistēm) sajūgto plostu ik mirkli var sagūstīt un izārdīt. Pavasarī upe ir viltīga. Man izliekas, ka peldošais plosts ir dzīva būtne, kad tas krakšķ un sten, aizskardams zemūdens radzes un akmeņus. Viss it kā pakļauts mirkļu varai. Vajag daudz spēka, lai vilktu airus, noturētu plostu ūdens ceļā. Un ūdeņiem slacītie, pavasara saulē un vējos rūdītie vīri pūlas bez atelpas. Plosta komandā pārsvarā ir vīri no Pļaviņām un arī aiviekstieši. Viņi ir gana izveicīgi, kā arī labi pārzina Daugavas untumaino dabu. Mūsu plosts neiestrēdzis krācēs iziet cauri Daugavas straujumam. Ar Dievu Pļaviņas! Sveicināta Bebruleja! Skaistais, ziedošais ciematiņš. Pēc brīža liekas, kāds uzsit man uz pleca un liegā balsī čukst ausī: “Tā esmu es, Daugava. Es mīlu stiprus vīrus. Es esmu Latvijas krustcelēs. Man patīk straujums. Esmu šeit jūsu dēļ. Es esmu upe darbam, priekam un dzīvībai. Krāšņumam un baudai. Diena vai nakts, es piedāvāju viļņošanos, skanējumu un dzīvību. Cilvēki mani mīl un iekāro mani. Man ir savas dāvanas un iespaidi. Tos ļaudis glabā uz mūžu.”